Nu nē , ne vienmēr tā sanāk- lēni un ar apdomu.. reizem, ņemu kā barjeru - ar ieskrējienu, reizēm- esmu uz deguna tajā peļķē iekšā līdz ausīm..

.tā laipošana gan tik gluda nesanāk...!
Reizēm ir jāiekrīt dziļā grāvī, lai rastu gudrību..kā no tā izrāpties!...savādāk jau tā dzīves gudrība  nemaz netop!

Cenšos,slapjas kājas man nepatīk

Nu nē-ne vienmēr tas izdodas gadās arī ar muti peļķē attapties...tā cenšos ar apdomu,bet .......kā nu ir tā nu ir...lēnām uz priekšu ...

Tas ir atkarigs no apstakliem.Ka kuru reizi.

no bērniibas baidos no laipām - visi kā cilvēki es kā sivēntiņš, bez izmirkšanas nekādi, tā arii ar tām "dziives laipām" - kāmēr domāju, tikmēr jau esmu vai nu garām, vai liidz ausiim slapjumā(labi ja tas ir tikai slapjums ... ) ....

Tévu tévi laipas meta-
Bérnu bérni laipotàji-
Tà bérnin¨i laipojati-
Ka pietika müz¨in,am..!

Tas pilnībā nav nevienam izdevies, daļēji no iekrišanas "dzīves bedrēs" var izbēgt, ja patsd dzīvi plāno uz priekšu ne tikai "rītam", bet garākam termiņam...

Negudri Esmu Mežāzis arī pēc būtības.

Ja jūtu, ka būs bedre, nelieku laipu, bet eju apkārt. Bieži vien ceļš sanāk garāks un sarežģītāks, kā sākumā varēja likties. Katrā gadījumā dzīves skola pamatīga.

Parasti mēģinu to racēju iegrūst tajā bedrē,kuru viņš man izracis.Pati apeju to ar līkumu.

Gadās iekāpt peļķē!