Es nezinu jo man tā pat ir viss pārpildīs jo esmu baigi bagāts!!!

Līdzjūtību sniedzu savā darbā,naidu nemaz neielaižu sevī,jo tas ārda cilvēku no iekšienas,prieku dalu ar saviem tuvajiem un koleģiem,dusmas vai nu izraudu vannas istabā vai sāku darinat rotas lai sliktās emocijas aiziet.

Kad ir tik daudz prieka un laimes,tad to dāvāju arī citiem kas blakus,pasakot vai izdarot ko jauku,ja jūties laimīgs..nevari taču šo sajūtu sevī noslēpt...apkārtējie to sajūt..
Ja ir skumji jo skumji..vnk klusītiņām izraudos vai nu vienatnē vai kādam uz pleciņa..nu ne jau katram,,bet dārgajam cilvēciņam...arī skumjas un naidu nevajag sevī turēt..

Agrāk krāju, analizēju, liku pa plauktiņiem, pārcilāju... Kā to daudzi šeit raksta. Bet tad daba pateica viss, kas par daudz tas par skādi! 6 gadus ārtēju depresiju un mācījos emecijas izdzīvot - smieties tik skaļi cik vēlosun tad kad nāk smiekli, raudāt, dusmoties, bļaut, mīlēt uz samīļot. Visām emocijām jāļauja tieši tad kad tās ir un tieši tādā apmērā kādā tobrīd tā gāžas tev virsū, vai laukā no tevis. Slikti ir tad ja emociju nav.

Dalos ar apkartejiem..

Piedzeros ar visām no tā izrietošajām sekām un viss ir atkal štokos.

Hitreņkijs jautājums .. No sērijas "Ar kuru roku tu dibenu slauki?"  

iedodu citiem,aizeju cimos,uzaicinu kaut kur paeest,izmaidu visu savu prieku bet vispar prieks manī ir vienmēr ta kā tie kas man ir tuvāk dabū visvairāk, ar tie kas iet pa ielu
dusmas es izlieku uz spilvena nepatik kad cilvēkam vajag ciest manu emociju dēļ.

es visu lieku uz papīra- dzejoļos!
Man paliek vieglāk!

Es nemu ar meru lai nelist