Jā,gadās,ka tā notiek.Pēc tam nākas nožēlot,bet..zinu,ka ievainojums paliek.Jo ilgāk dzīvoju,jo cenšos ko tādu nedarīt.Tie nav ne meli,ne patiesība,tā ir vēlme sāpināt otru tāpat,kā mani sāpina.Vai arī,ja esmu jutusi,ka kāds bērns otram sāpīgi nodara,tad likt izjust viņam to pašu...Varbūt,ka dažreiz tas ir bijis pat vērtīgi,jo ikvienam ir jāsajūt,kā sāp otram.

Labāk nezināt to , ko es šad tad dusmās izspļauju...  

nevis daļa patiesības, bet teicējs beidzot atklāj savu patieso seju.  

es labāk klusēju,tad nepasaku ne to kas ir,ne to kas nav

Strīdos dzims patiesība!
Ja gribās pateikt vai dzirdēt taisnību - strīds ir īsākais ceļš.

Ir jaashchiro ,ko dzirteet,ko ne ,dusmaas jau taisniibu runaa,ne melus:))

Tādas jau tās mūsu dusmas ir. Nevaram un nevaram sevi savaldīt. Pēc strīda ir jāmāk prasīt piedošana.

  Sadusmots var izšpāut daudz nelabu vārdu,ko nākās rūkti nožēlot.

Ja,gadas,bet tas nak no sirds,lai aizskartu,sapinatu,jo esi it ka strupcela,ka Tevi tacu nesaprot,nenoverte.Es to saucu par tvaika nolaisanu un pec tam atvainojos.Miloss to saprot un piedod.

Teicējs atmasko sevi.