Tas ir pats grūtākais...atzīt sev, ka ir tie grēki!!..un to atzīšana vien jau ir gandrīz kā nožēlošana..

ja esmu ko darījusi nepareizi,bijušas konflikta situācijas.... brīvā brīdī izeju mežā-staigāju,skatos dabas pārvērtības un pārdomāju-daba ir mana baznīca

bazniicā NĒ, jo neticu māciitājiem - viņi ir tādi pat cilvēki kā es, savus grēkus uzticu JŪRAS ŠALKĀM ...tad k'lūst viegli un lidot gribas ...

Kāda jēga nožēlot..līdz nākamai reizei.

Katru dienu.Amen.

Nav man nekādu lielu grēku ko nožēlot ..

Cenšos negrēkot,bet ja gadās,tad palūdzu Dievam ,lai tos piedod un uz priekšu.

Reizēm jau grēkoju.Katru vakaru,pirms gulēt iešanas palūdzu Dieviņam lai piedod vecos grēkus un jauniem grēkiem spēku dod!

Parasti aizeju uz baznicu lielajos svetkos.

Ja grēku nav, nav ko nožēlot

sad tad gadas    

nosūdzēji ar?

nav grēku -nav nožēlas..

Noperos pirtī ...un pie viena aprunājos ar Dieviņu .......iznāku no tās pavisam tīra.

Baznīcā- nekad !

censos to nedarit

Nēēē

...vajadzeetu veel biezhaak...!!!!!

Ja apzinies, ka tas tik tiešām bija grēks, ka tā nevajadzēja darīt, labāk neturēt sevī iekšā , bet izlaist no mutes ārā. Ej kaut pie jūras, vai mežā , vai pagrabā- vienalga ir lietas, kad pats netiec galā. Tagad moderni ir iet pie psihologa pēc atbalsta, bet diemžēl vēl sliktāk kļūst, jo tomēr ne tādas runas pēc laiciņa sāk izklīst. Kad pastāsti mācītājam (arī viņš ir cilvēks, bet viņš tevi nepazīst un viņš devis zvērestu, neizpaust otra grēkus), viņš pieklājīgi aprunājas, palīdz izprast to, ko neesi sapratis un cilvēkam paliek vieglāk.Baznīcas celtas uz liela enerģētikas spēka, kad vairāki cilvēki klusībā lūdz Dievu par sevi vai piederīgiem, rodas telpā spēcīga enerģija un rodas arī enerģijas apmaiņa. Caur dvēseles attīrīšanu un šo neredzamo spēku cilvēks jūtas ļoti atvieglots un laimīgs.

Nezinu, kas ir grēks. Mana sirdsapziņa sašķiro un izfiltrē manas domas pirms darbības un rīcības. Sirdsapziņa nepazīst piedošanas un grēku atlaides privilēģijas. Ja kādreiz gadās...Tik viegli cauri netieku...