Pavasara dieviete Ostara reiz aizkavējusies un togad ieradusies vēlu. Viņa jutusies ļoti vainīga par kavēšanos un, ieraudzījusi putnu, kuram spārni iesaluši ledū, gribējusi savu vainu izpirkt. Tā nu viņa pārvērtusi šo putnu par jauku zvēriņu un, kompensējot spārnu trūkumu, devusi viņam spēju ļoti ātri skriet, lai viņš varētu aizbēgt no visiem vajātājiem. Tā radies baltais zaķis. Kā atgādinājums, ka zaķis reiz bijis putns, viņš varējis arī dēt olas, turklāt visās varavīksnes krāsās. Bet pēc kāda laika zaķis ar kaut ko nokaitinājis dievieti, viņa dusmās uzsviedusi nabadziņu debesīs, kur tas joprojām dzīvo kā zaķa zvaigznājs un spēj dēt olas, bet tagad viņam tas ir atļauts tikai vienreiz gadā - Lieldienās.

P.s. Ostera esot norvēģu dievība.