Tas laiks ir pagājis.Jādzīvo tagadnē,un reāli ar visu savu pieredzi,ko dzīve kādreiz ir devusi.

jo sāpes, kas rodas paliekot vienai ir stiprākas par prieku, kas ir kopā esot..........

Drīzāk varētu teikt-nevelku nevienu klāt.Ja pats nenēks,es nesaukšu.Nevienu,pat savu bērnu ne.Kāpēc?Nezinu,laikam raksturs tāds.:)

Es tā laižu, tā laižu, tikai šie, maitas, nenāk      

....pamatu pamatā ir bailes...ja, nu atraidīs, nesapratīs, pārpratīs, ja nu būs tāpat kā iepriekšējās attiecībās u.t.t....un tad, ja īsti nezini, ko vispār vēlies no attiecībām. Ja nezini, ko gribi, tad arī dabū - neko!

Ne mana vaina,ka dāmām bremžu nav.Šīs tā skrien virsū,a bremžu ta nav,untik garām,un tik garām,tik garām,garām-punkts

     Piesardzība nenāk par  ļaunu,lai nebūtu jāviļas un jāciešs sāpes.

bailes atkal uzkāpt uz grābekļa un dabūt pa pieri. it kā apzinies, ka šis ir cits cilvēks un citi apstākļi, bet vienalga gribas celt sētiņu priekšā.

Nezinu kas būs pēc tam vai negatīvs vai pozitīvs .

Kas tad mani šajos džungļos atradīs .

esmu piesardzīgs

tapec ka agri vai velu tev uzdirsš uz galvas un dvēselē ari