Tu ej pa ielu,veikalu,vienalga kur un pēkšņi jūsu acu skatieni pavisam nejauši sastopas.Tas ir tikai mirklis,tie neuzkavējas viens pie otra,bet aizslīd garām tā it kā nekas nebūtu bijis.Bet bija.Tu pat nevari pateikt,kas bija,"klikšķis",kaut kas sen zināms,bet pazaudēts,kaut kāda mūžības sajūta.Tu neredzēji seju,nerunājot par figūru,kājām,krūtīm.Tu neredzēji neko,jo to sajūtu nevar ieraudzīt.Tu necenties neatskatīties.Nav nepieciešamība.Tu esi ieskatījies tur,kur vienmēr vēlējies,sev tik tuvā un radnieciskā būtībā.Tas ir brīnums,tā satikt sevi. Tā gadās?
................. Jā, tā gadās, tā ir sabiedrības uzliktā morāle, kas tev neļauj apstāties un atzīties savos impulsos, bet tev ar to jādodās tālāk, klusībā pie sevis apspelējot, kā būtu, ja būtu........................................:(:(:(
:) Jā, tā gadās! Ja to man jautātu pirms gada- teiktu nē, bet tagad...kad esmu saskārusies ar šo brīnumu,...
Esiet laimīgs to saticis un sajutis, ir cilvēki, kam nav lemts ne satikt, ne sajust!
Gadās gan,es nevarēju acis no viņa atraut,lielveikalā,es braucu uz augšu viņš uz leju,atjēdzos,ka biju jau gašļaukus zemē,smieklīgi,bet tas bija Vācijā,bet nu ilgi nevarēju to skatienu aizmirst
Brīnums....tomēr jauks.........
jā, un vakarā saproti, kāds auns biju ka nepiegāju un kaut vai dumu jautājumu neuzdevu, neiepazinos vai nepaņēmu numuriņu.
Man tā sen nav bijis,tas saucamais klikšķis.Tagad es varu tikai minēt ko un kā darītu,ja būtu...
...tur nostrādā zemapziņa! Zemapziņa liek Tev pievērst uzmanību....Tas varbūt ir īstais, tas kas Tev ir vajadzīgs un piemērots tikai Tev.
kas tik nenotiek musu dzive,tads klikš citrejz vissu dzivi majna,pat ja tu ar to cilveku nekad vajrak nesatiksies