Ko mēs katrs uzskatām par rupjību (viss ir subjektīvs), bet domāju, ka, ja man tajā dotajā brīdī šķiet, ka otrs ir kretīns, tad tā arī pasaku! Vienā sīrupā dzīvot arī negribētu! Katrā ziņā no tevis pašas ir atkarīgs, cik daudz tu atļausies pati un, cik daudz tu atļausi otrai pusei sevi zākāt! Visam ir sava robeža!  

Dažiem skaļums un rupjība ir tā kā šupulī ielikti... Taču mani uzskati daudzos jautājumos sakrīt ar A. Bariko: "Tas ko es daru (nedaru) ir sods par grēkošanu pret dzīvi vai atlīdzība par manu drosmi dzīvot?...  jebkurā gadījumā atgriešanās pie patīkamiem mirkļiem (pēc tam!) - kaut kas līdzīgs personīgam pretsāpju līdzeklim." Rupjība parasti nedzīvo tur, kur to nekultivē...

Man tāds attiecību modelis noteikti nebūtu pieņemams, droši wien ilgāk par pāris dienām es neizturētu, pat, ja būtu neprātīgi iemīlējies....

Nekad nedrīkst kaut ko tādu pieļaut,seviški bērnu klātbūtnē,jo patreiz sabiedrībā jau tāpat valda naidīgums,nevajadzīga spriedze,sevišķi bērni ir kļuvusi nežēlīgi viens pret otru

Kas tas par jautājumu?Protams,ka nē!

Tieši tā...nekādā gadījumā...tās tad jau vairs nav attiecības,bet līdzcietība!

     Pieļaujami nav,bet motīvu noskaidrot vajadzētu(ja nu cilvēks saslimis?)Vai tāpēc nicināsim.Vienam ir jāpieņem adekvāts lēmums!Protams ja cilvēkus mīli.

tad vairs tās nevar būt attiecības

nekādā gadijumā nevar būt tadas attiecibas !!!!!

NĒ.

nē.

Nav pieljaujami, bet taa notiek (ne vienmeer aiz ljauna praata).. Kas vienam liekas siikums, citam ir big deal...

Nu nebūtu jau gan vēlami,bet tas jāskatās kāda ir abu nostāja

..uzskatu ka dumjš jautājums kā arī citi jautājumi.
Attiecības balstās ne tikai viena otra glāstīšanu vai mīlēšanu un lološanu..bet arī piedošanu un sargāšanu kā arī mācīšanu.
Pietam katrs indivīds ir atšķirīgs...cik cilvēku tik viedokļu..
Tāpēc šis jautājums un citi jautājumi kas ir ievietoti sājā blogā   ir pārāk globāli un neinteresanti.
Var taču izdomāt daudz ko sakarīgāku un ir daudz citu interesantu tēmu