mūsu attīstībai,svētīgi būtu abi varianti...vilšanās sajūtas arī jāizbauda...un kas nesasniedzams mums neļuaj apstāties,liek pēc kā tiekties un šai laikā arī gūt dažādas pieredzes...

Tiekties uz noteiktu mērķi , jebkurā gadījumā ir labi. Jo lai saniegtu mērķi būs jāpārvar dažādi šķēršļi , bet tie tikai cilvēku norūda . Būs arī daudz jauku notikumu. Lai arī gala rezultātā būs vilšanās , ieguvums turpmākai dzīvei būs šā vai tā un vismaz zināsi , ka tev to nevajag.  Bet visu dzīvi veltīt mērķim , kuru sasniedz tikai vecumā , gan diez vai vajadzētu ! Tas atkarīgs no tā kāds ir mērķis !!!

protams ,labāk ir vilties ,tad vismaz zini ,ka dariji visu lai sasniegtu šo mērķi.....nekā domāt kā būtu ,ja būtu......

Labāk izvēlēties tādu mērķi, kuru sasniedzot ir gandarījums. Un pēc tam nākošo mērķi.

Diezko labi nav abi.

Labāk jau tiekties un nesasniegt jo vēlāk nebūs nožēlas par to ko reāli neizdarīji un ko būtu varējis izdarīt! Labāk apzināties ka esi darījis visu savu mērķu sasniegšanai un ja pat tad nesanāca tad wnk nav bijis lemts...

Vilšanās, ka nav gaidītais, arī ir rezultāts, pieredze. Daudz svarīgāks ir pats ceļš uz mērķa sasniegšanu. Kad mērķis sasniegts, tad  gandarījuma moments ir īss, un atkal jāsprauž jauni mērķi, uz ko tiekties.

vislabaak ir dariit to,kas patik ar sirdi un dveeseli,,tad nebuus saruugtinaajums ne par celu ne galameerki,,,,

labāk iet un klupt nekā stāvēt uz vietas

Ne to , ne otru- sasniegt mērķi, gūt prieku un gandarījumu no visa - gan procesa , gan iznākuma. Un tad apskatīties apkārt- ko vēl tādu interesantu varētu pasākt.

...uzstādot sikus mērķus Cilvēks agri vai vēlu degradējas...(materiālā pasaule )
..Cilvēkam ir pamatmisija - mērķis  atgriezties pie Dieva , caur garīgumu.Šo mērķi var sadalīt pa etapiem pēc spējām ..vienā mūžā to sasniegt gandrīz neispējami...
tādējādi notiek mūžīgā pilnveidošnās...jo ceļš ir attīstība