Spītība-tā ir savas nostāja,attiecīgajā situācijā , bet tikai normas robežās...ar rozīnīti neaizskarot otru...
Protams-savu reizi noder viss-arī spītība.

var jau spītīgi kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem arī desmit reizes ar aprēķinu, ka vienpadsmitajā tie salūzīs

Samēra devās noteikti....:)

tikai ne attiecībās, būs kā tiem kazlēniem uz laipas
vienīgi kā spēles elements...
citā nozīmē- pozitīvi, ja vien nav galīgais bezceris, a tu tik skrien ar pieri sienā

...saprāta robežās jau spītība ir noderīga lieta,arī attiecībās,sanāk tāda neliela pipariņa piedeva  

Spītiba protams kaut kādās devās piemit katram , bet tā vairāk attiecas uz bērnības laiku, jo pieaugušie savu nostāju tomēr spēj pamatot savādāk .

Spītība bieži ir nepamatota , vairāk bērni to demonstrē ... , cilvēkam jāprot pamatot savus uzskatus un par tiem pastāvēt ...   

Nu, bet ko man darīt, ja pēc dabas esmu spītīga   ne vienmēr tas ir kas slikts, man spītība daudzās lietās palīdzējusi aiziet līdz galam...bet šad tad tā ir arī nevietā īpaši attiecībās

..spītība reizēm ļoti noder, lai sasniegtu savu mērķi...it sevišķi tad, kad pārējie netic, ka to vari!...es par spīti neticīgajiem pabeidzu augstskolu

bez spītības un ietiepības neko daudz nesasniegsi

tad kad gribas uz toleti,tad noteikti nav!!!

Kā sāls ar normu.

  Spitiba,ir STULBUMA  IZPAUSME...

manējā noteikti nav noderīga!!!pēc kāda laika vienmēr nožēloju, ka esmu bijis spītīgs un palicis pie sava!!!

Jā ir, ja spītnieks spēj pamatot- kādēļ ir tāda vai šitāda nostāja.