Dzīvoja reiz vīrietis kaut kur Āzijā, jau no agras bērnības viņš mācījās meditēt, ar galvu ķieģeļus dauzīt un visas pārējās izdarības, kas nepieciešamas, lai iegūtu vispārēju cieņu un apbrīnu. Vienvārdsakot, viņš kļuva par Gudro. Gāja laiks, viņš palika arvien gudrāks un iemantoja arvien lielāku cieņu. Un tā, kad viņam bija jau 90, pie viņa atnāca sešpadsmitgadīgs jaunietis un vaicāja: "kāda tad īsti ir dzīves jēga?" Uz ko Gudrais atbildēja: "zini, jaunībā nevajag meklēt dzīves jēgu, jaunībā vajag dzīvi baudīt !

Pa pusei,ja tā r....... nemaisītos,viss būtu savādāk.

Pamazām tā ieiet vēlamajās sliedēs.

Mācos un mācos to darīt, katru dienu no jauna Jo tiklīdz  liekas, ka doktora grāds pašai savā dzīves skolā tūlīt būs rokā, tā.... eksāmenā izkritiens!

nu laika vel ne pagaidam

Jā , bet man tas jau apnicis - nogurdinoša lieta , piedevām rezultāti nav to pūļu vērti ... Tagad ļaujos , lai viņa veido mani - tā ir daudz vieglāk un patīkamāk ..

Vismaz mēģinam un tas nav maz.....

Cenšos,taču dzīve ir kā atspere:jo to vairāk  spiež,jo tā stiprāk spiež pretī.

Kas cits  veidotu mūsu pašu dzīvi, ja ne mēs paši? Es gan ticu lielajam plānam, kuram mēs tikai sekojam, bet mums šķiet, ka mēs ko daram un pieņemam ģeniālus lēmumus. Tas gan, ka reizēm rīkojamies pilnīgi aplam un neadekvāti, tā arī ir patiesība, un tad meklējam nelaimes cēloni kaut kur ārpusē. Visgrūtāk jau ir ar kritiku paskatīties uz sevi, jo ja ko varam mainīt, tad tikai sevi, ne jau otru..., ko mēs tā gribam

Daru ko varu ....neesmu burve....es tikai mācos.....

Republikani piegadas sikaku informaciju saistiba ar Shee Kompanijas darbibu.

Katram mums ir sava dzīve, jautājums ir tajā, vai mēs protam to dzīvot.

Atzīšos, ka es neprotu. Jo mācos no savām, ne citu kļūdām.