Viņš apārstē un nejauša sakritība atkal visu atgādina:)

Jā , laiks - tā ir lēna eitanāzija ..

Krāsas ar laiku arī izbalē...

Piekrītu tam.Vēl ir arī tā,ka paejot laikam,pārvērtē tā laika savas domas un rīcību un izrādās,ka tas nemaz no tavas puses nav bijis tik nopietni,kā domājās-un pat jūties atvieglota,ka tā viss izvērsies.

Laiks, labaakais arsts un tiesnesis dziives cirstaas bruuces sadziist, reetas jau paliek,

Ir cilveki ,kurus nekad neaizmistam......

Laiks noliek pie vietas neskaidras lietas, bet vai visu dziedē???Laikam tomēr ne...

Tā bija, ir, un būs!

Laiks patiešām dziedē- t.i. - noņem emocijām un izjūtām asumu un sakāpinātību. Tā ir iekārtota mūsu nervu sistēma- tā nevar atrasties ļoti ilgu laiku asi sakairinātā stāvoklī, jo tad mēs vienkārši runajot- sadegsim no iekšas, jeb- sajuksim prātā. Parasti pirmās "atdzišanas " pazīmes sākas aptuveni ar 3-4 dienu pēc notikuma. Neviens nesaka , ka tas , kas noticis, vai kāds cilvēks , kas bijis dzīvē svarīgs- ka tas aizmirstas , nē. Bet arī nav tā, ka pēc , piemēr. 5 gadiem, kā esat no kāda atvadījušies - vai uz mūžu, vai kā savādāk- no domām , vai aizejot pie atdusas vietas jums momentāli sākas histērija un neapturami asaru plūdi un sirds fiziski jūt sāpes.- tā kā tas bija pirmajās 24 stundās pēc notikuma.

Man nesko tās sāpīgās atmiņas nepagaist,ilgi laikam turēsies atmiņā.