Grūti ir pieņemt tikai vienā variantā-ja viņš otram neko nenozīmē,jeb sen vairs nenozīmē...

Tāds ir cilvēls un viņa daba un vaitad mums ir grūti , domāju , ka nē , mēs taču satiekam viens otru . Grūti ir tad , kad vēlamies ko mainīt otrā .

Bet kāpēc man visi tā vienkārši būtu jāpieņem....... jā tie kuri man ir tuvi - protams, bet katru nejauši satiktu cilvēku????

Riebīgu cilvēku nu gan nepieņentu.

Ir vairak, vai mazak pieņemami cilvēki. Tas ir atkārīgs no ta, cik testejams  cilvēks tūvu mūsu etalonam, mūmsu mērvienībai.

Nemaz nav grūti pieņemt cilvēku!
Ja ir tas "klikšķis"...
Moonai!

man ir svarīgi lai cilvēks nedzīvo alā , ievēro ikdienišķo higēnu , nedaudz pasmaida un neslīkst pesimismā ................... uz pārējo es pieveru acis .

Tas i atkarīgs no tā cik mēs viņu saprotam.

Patiesībā jau nav grūti - tikai atbilstoši tai lomai, kādu katrs cilvēks spēlē mūsu dzīvītē. Kā mīļoto cilvēku jau neizvēlēsimies tādu, ar ko saprašanās nav iespējama. Bet pārējie - nu, ko man višu nepilnības traucē? Kontaktējos tikai tik tuvu, cik pašai pieņemami.

Jebkuru? Es pieņemu to, kas manējais- ar visiem plusiem un mīnusiem, bet neizjūtu nekādu vajadzību ņemt pretī katru pretimnācēju ar visām viņa vājībām.

tapec ,ka mes to nevar uztvert ,ka es esmu tads ,bet vins ir tads. es vieniga nekad sava dzive nepienemsu gejus un lesbietes . es vinu nogalinatu vai ari aizsutitu uzeiropu  vai uz kadu geto

Laikam jau tāpēc , ka "nepilnību" viņam ir vairāk nekā "pilnību" .. reizēm gadās , ka viena vai dažas "nepilnības" samaitā visas viņa "pilnības" ..

Tapēc ka dažreiz tas cilvēks ir ka tavs spogulis tu skatis uz viņu un redzi sevi ar tām pašām nepilnībām un tas daudzus kaitina.

Vajag pieņemt! Neviens nav ideāls un katram ir savas nepilnības. Un neviena nepilnība laikam nav tik briesmīga, lai tās dēļ bojātu dzīvi un attiecības, ja tādas ir...Tikai...to reizēm saprotam par vēlu...kad nav vairs tā nepilnīgā cilvēka līdzās...Un tad atliek tikai nožēlot kasīšanos par sīkumiem, piekasīšanos un visādas tādas muļķības...

Pieņemšu, pieņemšu -  visas narkomānes, aprobežotās ciniķes un feministes, resās un kaulainās, dzērājas un neizgītotās, vaidētājas un neprašas, zagles un bērnu pametējas - nerunājot par tām - kuras balss tembrs uzdzen šermuļus utt. - bez izņēmuma :)). . . . tik kur es visu to baru likšu ? ? ? ? ? ??  

..domāju, ja nevari otru pieņemt, tātad, neesi arī sevi pieņēmis, jo , ja saproti, ka pats esi ar savām pilnībām un nepilnībām.....tad sapratīsi, ka arī otram ir uz to "tiesības"....būt nepilnīgam...
..Smaidiņ, pieņemt otru, nenozīmē...mīlēt viņu, barot viņu....bet nenosodīt otru....arī dzērājs, kurš guļ grāvī ir cilvēks un mūsu skolotājs, jo mēs redzam, kādi mēs negribētu būt!!!....un mēs taču nezinām, kādu apstākļu dēļ...otrs ir tāds, kāds viņš ir...

Ja tās nepilnības nav tik principiāli svarīgas, lai nevarētu veidot kopdzīvi vai komunikāciju- tad pieņemt domu "neviens nav ideāls" ir viegli. Taču lauzt sevi , mānīt sevi ( un otru cilvēku arīdzan) , ka nepieņemamas lietas pēkšņi pazudīs vai paliks pieņemamas- nevajag. Labak tad iet katram uz savu pusi.

Tāpēc ka mēs otru cilvēku gribam līdzīgu sev,tad arī vēroties otrā cilvēkā mēs neredzam savas nepilnības.Mēs jau izvēlamies otru cilvēku pēc sevis un kad nokrīt rozā brilles,tad jau ir par vēlu :(
ir cilvēki,kurus mēs atgrūžam pat neiepazīstot,žēl,bet fakts!

mums dzīvē ir grūti pieņemt pat sevi,kur nu vēl otru ar viņa nepilnībām....bet pilnības kaitina,jo atgādina par savām nepilnībām...

bez Mīlas protams ka nepienems