Nu nezinu,kamēr gulēju slimnīcā,maz kas mani atcerējas.Kamēr varēju palīdzēt,biju labais.Tā ir,ja saslimsti,nēsi nevienam vajadzīgs.

    Tāds, kurš nekad nav cietis, nevar būt līdzcietīgs..., nespēj no sirds palīdzēt , jo viņš to otru nesaprot ..., palīdzot otram , palīdzam sev - kļūt cilvēcīgākiem ...

Pirmkart,manuprat,pirmaja vieta ir cilveks,kam palidzam,pectam otraja vieta jau tu. Protams,ka ieguvumi ir ari pasham,bet nedrikst tikai to izmantot savtigi....tad gan jau ir skjersam....

Lielā mērā tā tas ir. Neesmu to jautājumu nopietni studējusi, bet intuitīvi - nu, tas liek justies labāk, ļauj apzināties, ka varam kaut ko ietekmēt, droši vien vēl vesela rinda iemeslu, kas izraisa to labo sajūtu.

Dažreiz...bet, manuprāt, cilvēks ir egoistiska radība, jo arī no palīdzības /kaut vārdos nesavtīgas/ cer gūt labumu sev...vismaz iedomājas uz kaut kādu pateicību.
... šī ir nopietna tēma..

Tur var būt dažādi varianti- palidzēt var tādēļ, ka vēlies to darīt, ar patiesu velmi palīdzet cilvekam. var palīdzēt, lai sevi varētu paslavēt, justies vajadzīgs un varens- tad tās ir speles ar varu. Un vairs nav tik jauki .

es domāju,ka palīdzam gan arī vienlaikus sev darot labu citiem,jo labais atmaksajas dubultā

Nē , reizēm palīdzot citiem , mēs sev ļaunu darām .

Ir laba sajūta, kad vari palidzēt otram, citiem un tie citi prot novertēt un nedomāt, ka es to daru savtigos nolūkos, bet no sirds, jūtot, ka varu būt patiesi nopderīga konkrētā mirklī. Šaja gadījumā sev diez vai palīdzu, drīzāk jau apzogu sevi...