Paņēmienu daudz. Bet- vai jebkurš cilvēks tos pieņem?
Gluži kā ar peļķēm pēc lietus- citam vien ceļmalas dubļi un putekļi, citam- vesela prieka pasaule tajos atklājas  

hmm... labs jautaajums! :) ja veelies priecaaties kaa beerns- uzvedies kaa beerns :) kad Tu peedeejo reizi esi kko radiijusi savaam rocinjaa, piem., ziimeejusi, liimeejusi nu taa kkaaaa. beerni ir daudz radosaaki nekaa mees tas arii varbuut ir vinju prieka iemesls :) varbuut izdodas, pameigini! :)

Pieaugot, cilvēkam tiek uzlikti daudzi nevajadzīgi un lieki ierobežojumi, nedrīkst iet pa ielu un lēkāt no prieka, nedrīkst basām kājām Rīgas centra parkā pa peļķēm palēkāt, tik daudz nē, nevajag, kā izskatīsies, ko padomās...

kā bērni, es domāju, ka nekad vairs nespēsim priecāties, jo tad bijām tik tīri, nesamaitāti, nesavtīgi, mirkli mīloši... bet saglabāt spēju priecāties palīdz labi draugi, mīļi cilvēki, ar kuriem jūties pilnīgi brīvs un nepiespiests, vari smieties, trakot, spiegt no prieka un sajūsmas  

prieks kur tu rodies :) es pat nezinu ... :D varbut satiec kadu kas tev liks pasmaidit aizej kkur kur vari izpriecaties :)

fejai prieks ir ļoti dabiska padarīšana. nedomāju, ka to var iemācīties, bet saudzēt gan vajag.  

Ja vari sevī saglabāt bērna skaidro sirdi,tad sargā to un priecājies,mēs pieaugušie ar salauztām sirdīm varam tevi nesaprast,bet tas nekas priecājies,varbūt tavs smaids atkausēs kādu sasalušu sirdi.

Tad taču labi,ja Tev ir labi,bet citi ir iemācījušies vairāk,jo ir dzīves pieredze.

Vajag mācīties no bērniem sirdsskaidrību .

Mūsos visos dzīvo bērns, es katru dienu ar bērniem esmu kā bērns, man patīk. Tas ir tā pielipis, ka arī ikdienā man pasrūk kāds bērnišķīgs joks, vai izdarība. nu super taču, vai tad es sliktāka par pārējiem. Tie , kas to nemāk, paši vainīgi.

Prieks ir tad, kad esi par spīti savam kūtrumam šķietami neiespējamas lietas paveicis: labi un no sirds paveikts darbs, kādam nesautīgi palīdzēts. Prieks ir arī tad, kad saproti, ka esi dzīvs un vari staigāt un elpot, un skatīt pasauli, un  esi brīvs.
Tā nav dzeja, tās ir sajūtas.

priecāties noteikti VAR iemācīties!

Nezinu,varbūt sarunāšu muļķības,bet man liekas,ka prieks ir dāvana.To nevar iemācīties,Nav labi lielītie,bet es no bērnības esmu smaidīga un tagad,kad jau sen skolas laiks aiz muguras ,mani klasesbiedri atpazīst pēc smaida,laikam priecājos vēl joprojām,ka dzīvoju un jūtu.   :

bērni jau arī tikai priecājas līdz pirmai skolas dienai atkarīgi no vecāku reglamenta , skolā visi citi tam iemāca uztraukties par visu kas apkārt darās, tad arī priecīgais bērns vairs nepriecājas bet līdz tai pirmai skolas dienai bērni neuztraucas par Nāvi par to ka kāds tos varētu pārtraukt mīlēt, par bailēm no nabadzības, par to ka varētu saslimt ar kādu slimību, par to ka ar dienu tie paliek vecāki un krunkaināki vai par to ko citi domā par viņiem bet lielākā daļa pieaugušo to dara. :D:D

Nenuu priecaties ....laij priecatos jau nevaijg nemaz tik daudz ....nu piemeram ...
sasmidinat kadu vaij ....ari nedaudz izradities zinot ka meginajums bus lemts neveiksmeij ..un beigas par to pasmieties ...nu un tadas lietinas ..manuprat priecaties var un ari vajag priecaties ...jo priecajoties mes radam prieku .