Cilvēks baidās no nāves. Šim bailēm neviens nespēj paiet garām ar vienaldzību. Bet ko Kristus? Viņš mūs ielūdz uz nomiršanu sev. Šai nāvei, šai nomiršanai ir jānotiek vientulībā; visam jānotiek tā kā ar Kristu... Tāpat kā Kristus tā arī katrs no mums mirst vientulībā, bieži visu atstāts, aizmirsts... Nereti ir tā kā neviens mūs nespēj saprast, ne sieva, ne vīrs, ne bērni, ne draugi, pat citreiz priesteris nē. Tad ielaužas sajūta, ka arī Dievs nesaprot mūs un mūs ir pametis, kaut arī tieši tad ir mums vistuvāk.

Pieņemsim savu vientulību tad, kad mūs ievainoja tie, uz kuriem paļāvāmies, kad nesaņemam gaidīto no citiem mīlestību, kad esam izsmieti vai atmesti. Ieklausīsimies Dieva klusēšanā, jo arī Viņa klusēšana ir Viņa atbilde. Lai paliek tikai ticība. Kaila ticība.

Es sevi tuapu,nau vairs tā veselība lai ietu kā vējs.

Kas tad cits taupīs ,ja ne pats!

Kautcik taupu,maz šodien sanāca tās taupīšanas.

  Bet  KĀDA JĒGA  LĪST  NO  ĀDAS??? KAM  TAS  VAJADZĪGS?

Vajadzeetu sevi taupiit, bet biezi nesanaak, jo var jau aizrauties ar kaadu darbinu un tad jau piemirstaas. piemeeram kaut vai straadaajot mezaa, vai arot un veel daudz citu interesantu darbinu.

Netaupu,....un vienmēr domāju, ka tas ir pareizi, bet varbūt, ka tomēr labāk vajadzēja...........

Protams , ka jāžēlo sevi , jātaupa un jāmīļo , ja pats to nedarīsi , arī citi nedarīs un nenovērtēs ...

Dzīvē vajag "degt" , bet ne jau "sadegt"
Tas pantiņš tā kā no apbēdīšanas kantora himnas!  

es Mīlestībā sevi netaupu -man patika ,kā teica V. Vētra -Mīlestība grib dot un dot.....

dzivoju uz pilnu banku

Cilvēks ir jāmīl kamēr viņš ir dzīvs. Mirušam Tavu mīlestību vairs nevajag.

Varbūt ne taupīt, bet cienīt sevi...