Vispirms jāzina mērķis..kā vārdā, varbūt nemaz nav vērts, jo nav liela vjdzība.....

nē, kļūsi līdzīga vergiem

...Dzive ir dota ,lai dzivotu merktiecigu dzivi...upureties nozime nemilet pasam sevi!

savas gimenes del ,ja ,bet viriesa del ne ,to tapat vins nenovertes,pasmiesies,noslaucis kajas  un aizies pie citas

Tas KADS (arī IDEJA, APSĒSTĪBA, da JEBKAS!) man ir tikai un vienīgi BĒRNS, tā dēļ esmu gatava upurēties; par ko citu, neesmu pārliecināta, vai tas ir tā vērts...

upureties ir verts ja zini ka tev tas ari kaut kada veida dod labu ...bet ja tikai prieks viena kada.......un tev nav jegas no ta.....nu tad labak ne......it ipasi ja to nenoverte....

Dzīves māksla - neupurēties<ne dēļ kā>

Protams! Tas ir dzīves jēgas pamatā! Tikai jautājums - vai es to spēšu veikt! Visi esam mirstīgi! Tad izdarīsim to ar godu, lai pakaļā palicējiem nav jānožēlo, ka Tu esi bijis! Un tā ideja par brīvību un neatkarību ir tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot un arī mirt, ja vajag! 1991. gada janvāris to pierādija! Ar Gara spēku pret karaspēku! Gāju uz barikādēm  un biju gatavs uz visu! Un, ja vajadzēs, iešu atkal! Tāpat - kailām rokām! Bērnu dēļ un nav svarīgi, ka tie nav mani! Idejas dēļ par tiesībām dzīvot! Būt brīvam brīvā zemē! Par Tiem, kas ir! To vārdā, kas būs! Lai nav kauns to priekšā, kas bija! Kas cīnijās Ložmetēju kalnā, Volhovas purvos un Kurzemes mežos! Par Latviju! Par brīvību! Par tiesībām uz nākotni! Labāk manu galvu ņēma! Nekā manu Tēvuzemi! Citādi nav jēgas dzīvot!

Upurēsanai nau nekādas jēgas!Nekad un nevienam tas nau līdzējis-ja nu tikai jāglābj bērnu dzīvība!Bet tā nau upurēšanās ,bet gan sevis atdošana!

Nē, nav vērts nekad un  nekā vārdā upurēties vai upurēt kaut ko. Tajā brīdī , kad kāda darbība tā tiek noformulēta- sākas spēles- kurš labāks, stiprāks, pareizāks. Ja cilvēks kaut ko dara- tad tādēļ, ka tajā brīdī uzskata, ka ir vispareizāk, vispieņemamāk darīt tiesi tā, vai arī- viņs pats tā vēlas darīt.