jauki   , te vēl kkas pirms rītausmas

Marta panorāma
no Friča Bārdas

Birzē un silā briest kaut kas zils.
Lauskis slims - kāja tam izmežgēta.
Pievakarē, kad saule grimst,
zili plūstošiem stāviem pilns pagalms un

Cīrulis rugājā krelles ver,
panes tad gaisā un pārrauj, lai šķīst.
Stārķim - tās lasot - no svārkstūriem
divas asins strūklas laistīgā rencelē līst.

Pa krēslu urdziņas ratiņos brauc
uz upi, tur ledū jau sprauga,
zem ledus tukši, tumšdobji klundz:
upes tēvocis jauno ūdeni rauga . . .

Sniega vīrs pļavā pie pirtiņas
sēd, aizsviedis galvu un slotkātu, kūst!
Vēl uz pirtiņu gribētos pašķielēt tam -
acis pašlaik pa vagu projām plūst.

Bet jaunība brīnās un nezin, kurp iet, -
tai liekas, ka viņu katrs mākonīts sauktu.
Un naktī, kad acis aizdarās ciet,
tad ir, it kā spārni pie pleciem augtu . . .