Piekrītu, var būt dzīvē brīži, kad vajag palīdzību. Taču reizēm palīdzības saņēmēji kļūst kā parazīti, kas sāk uzskatīt, ka tā ir norma, ka citi risisna viņu problēmas. Kļūst ļauni, atriebīgi, nekad nav iedotā pietiekoši. Kā izvairīties no tā. Kāpēc zudusi pateicība?
Atslegas vārdi: dzīve38617, labdarība.0
pilnīgi piekrītu teiktajam . ļoti daudzi tagad dzīvo kā parazīti , no citu labestības un labdarības , no mūsu nomaksātajiem nodokļiem...tikai dodiet , dodiet... jūtu , ka arī mani tā izmanto . cilvēki nesaprot , ka cits strādā un ar to pelna sev iztiku , bet viņi tik skauž , skaita nopelnīto , t.i. , no gaisa nokritušo. ar to ir jāsadzīvo , jo...gan ES , gan valdība ar pabalstu sistēmu veicina to , ka pieaug nekā nedarītāju skaits . tā ir zudusī paaudze , kura nav iemācīta strādāt un pelnīt , tikai saņemt un tērēt .
Man skiet, ka palīdzēt vajag! Un vajag palīdzēt tam, kas pats cenšas kaut ko sasniegt. Nevis tam, kas raud cik grūti viņam dzīvot, ka neka nav utml. Palidzējot tadiem, mēs paši audzējam sļiņķus un parazitus. Diemžel valsts palīdz vairāk sliņķiem.
Visam,ko cilvēks nesagādā pats ,viņa acīs nav nekādā vērtē,tādēļ ir muļķīgi cerēt uz pateicību,bet palīdzot kādam ,patiesībā jau palīdzam sev.
Likt atstrādāt kādā talkā,pēc kāda laika viņi tai vietā vairs neprasīs.
driz jau labdariba tiks pardota ka laundariba,ka liekezi
Tad kad sāk visa pietikt,bet gribas vēl vairāk!