Vējā,dzīve pilna cerību,
man vajadzīgi stipri,asi vēji,
kas izpūstu sāpes no manas sirds...
Tā kā vējā,dzīve pilna cerību...
man vajag saltās zvaigznes,
kas sasaldē asaras...
Šīs nakts ilūzija,pilna cerību,tā kā vējā...
Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.
- Imants Ziedonis - /šo pantiņu es novēlu savai sieviņai/
MĪLESTĪBA nesāp, sāp sagrautā un nepiepildītā cerība!
Es nākšu, kad vaivaru ziedi degs silā,
Kad zvaigznes pār tevi līs pusnaktī zilā
Kad lūpas tev sasprēgās dīvainās slāpēs,
Un rokas alks glāstīt, un klusi sāpēs...
Tie nav mani vārdi, bet precīzi izsaka mīlestī'bas būtību-tajā ir VISS: arī sāpes!
protams.
SĀP!Un,ja nesāp,tad tā nav Mīlestība,bet tikai ilūzija...Paldies par dvēseliskajām dzejas rindām.