tāds bērns ir patstāvīgāks, kolektīvā iekļaujas ātrāk, labāk izjūt otra sāpi, ir cietāks rieksts, bet cik bērnu tik variantu, katrs ir tāds kāds viņš ir.....

maza nojausma vispār, bet teorētiksi varētu būt, ka viņiem būs problēmas ar sadzīvisku jautājumu organizēšanu, plānošanu, atbildības uzņemšanos..

Domāju, ka vienīgi ar to, ka bērnu nama bērniem nav neviena uz ko paļauties, tad, kad viņus 18 gadus vecus, palaiž lielajā dzīvē.

Domāju, ka dažā ģimenē augšanas apstākļi  un audzināšana ir daudz bēdīgāka kā bērnu namā.

Liekas, ka ne ar ko. Pa slideno taciņu var aiziet jebkurš.

Ģimenē audzis bēns var būt sliktāks,ja to audzinājusi vientuļa māte...

Grūti salīdzināt. Bērnu var audzināt ar vislabākajiem nolūkiem, bet ne vienmēr viņš tāds arī izaug.

Atšķirību var būt ļoti daudz, ir iedomātas un ir patiešām jūtamas un apzināmas... Bērnu nama bērns var būt gan patstāvīgāks, gan pilnīgs nepraša sadzīves jautajumos... var būt ļoti jūtīgs un var būt emocionāli tukšs... par cik bērnu nams- tas ir bars, ar tajā valdoso hierarhiju, statusu, un visu pārejo- var būt problemas ar personīgajam attiecībām velāk un gimenes veidošanu... Taču tādas pat un līdzīgas štelles var būt arī gimenē augušam bērnam... taču , es teiktu- retāk...