Ar taviem matiem, spēlējas vēji un jūras spulga tev acīs mirdz, tu kā saule pati, man citas nava, pēc tavas mīlas ilgojas sirds
Laiks ātri steidz, sauc tevi tāles, no manām skavām jau raisies tu, klāt brīdis šķirties, jau blāzmo rīti, kļūst mūsu tuvums par svešumu
Aiz mākoņkalniem, slēpj mēness seju, un mūsu pēdas jau izjauc vējš, no mīlas paliek man tikai ēna, un it kā sapnis šķiet – drīz viņa nāks
Es klejotājs, kam mīla sveša, nu manā sirdī tik tukšums vēss, lai atbrāž vēji un bango viļņi, un manu mīlu pār’ jūrai nes

Noliec galvu drauga klēpī,
Tad,kad stipri vēji pūš.
Sarmos koki,sirmos mati,
Diviem vieglāk paies mūžš!

Pūt vējiņi,dzen laiviņu,
Aizved mani uz laimes zemi.

vakaros man gribas dziedat vecas labas dzeraju dziesminas!!!

Te dabas vēji norima.