atmiņas,kas sirdī kvēlo
neizūd un neizbālo
zilā tālē atkal tās sauc
atmiņas,tās atgriežas,
atmiņas kā rīta rasa mirdz
asaras ar lietus lāsēm jauc...
aiiii tādām atmiņām, šdn labāk tā- viss pagājis, aizmirsts un zudis. Punkts. Ne vairs raudāšana, ne ciešanu apsiekalošana, lietus pats par sevi, es- pati par sevi, gana dzerts šeit augstāk piedāvātais kokteilis
Ja kkas sirdī kvēlo - tās drīzāk karstas ilgas, mīlas junda
VĒJŠ, AIZDZEN LAPAS PĒDĒJĀS
LAIKS, ĀTRI STEIDZAS ATPAKAĻ
PIE TAVĀM DOMĀM, KURĀS SILTAS ATMIŅAS
PIE TAVIEM SAPŅIEM TOVAKAR
PIEDZ.
TIE VĀRDI KO MAN TOREIZ TEICI
VĒL ILGI PALIKS MANĀ ATMIŅĀ UN
KĀ LĒNA DZIESMA VAKAR VĒJĀ
TĀ NEIZZUDĪS,TĀ NEPAZUDĪS- ATMIŅĀ
KAS ZIN VAI KĀDREIZ ATKAL KOPĀ BŪSIM MĒS
VAI LAIME SAVĀDĀ MŪS ATKAL SAMEKLĒS
PAZAUDĒTĀ DIENA UN ŠIE MIRKĻI KOPĀ MĒS
VIEN RĪTA BLĀZMA ATBILDĒS
Bagāts tas, kuram ir un pieder šo atmiņu skaistums...
asarā, kas aces katktā zvēro
atspīd mīla, naids un nožēla.
ar elkoni to slauki laukā,
ārā nāk tā sāļa jauna
Nu baigi skumjās ...
nu melanholijā ar visām ausīm.
nevajadzeja krutku caurveja dzert!
... šīs ir sadisms pret sevi,kas aigāji,lai iet!
Sievetēm patīk, ja atceras un ja vēl par to izkliedz skaļi