Atvaino - es Tavu dzejoli nedaudz aizņemšos ...

Kā vēja dzīti mākonīši,
Tā manas domas tālu skrien,
Pēc kaut kā cēla, nezināma
Sirds ilgojas, sirds ilgojas.

Lai novīst visas manas rozes,
Lai izgaist visas cerības,
Es varu raudāt, varu smieties,
Vienalga man, vienalga man...      

Ak šī tumšā nakts..
kur nelabais jau stāv uz vakts..
Vai pietiks  drosmes manim tvert,
un zvaigžņu vārtus plaši vērt....

Kāda lieliska spēle liktenim ir cilvēka dzīve! Un cik
dīvaini mainās mainoties apstākļiem tie slēptie dzinuļi,
kas nosaka mūsu tieksmes! Šodien mēs mīlam to, ko rīt
neieredzēsim, šodien mēs meklējam to, no kā rīt
vairīsimies. Rīt mums uzdzīs šausmas viena vienīga doma
par to, ko mēs vēlamies šodien.

nu bet es tak saku reti riebīga tā dzīve.

dziive ir skaista, ja meerkis ir ceels

Man patīk šie Imanta Ziedoņa vārdi:
Radi savu pasauli! Šī pasaule cilvēkam ir par lielu. Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai. Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai tavā skābputrā ir kunkuļi kā nevienam. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā! Un lai aizejot viņš paņem ķiršu kauliņu no tava dārza. Tas nav maz.

Gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds.