Kas TEV liek mīlēt māti, tēvu, nu kaut pašam sevi?
Vai tā ir dzimtenes mīlestība vai pieķēršanās vietām kas tuvas pazīstamas,bezkurām grūti.Nezinu kā citiem, bet man grūti bez jūras, ja kur izbraucu atgriežoties noteikti jāaiziet pie jūras.

Bērnības iespaidi, man tuvi, mīļi cilvēki, daba - meži, upes, ezeri, jūra... Debesis - esmu pabijis gan Somijā, gan Sibīrijā un vēl šur tur - tādas debesis ir tikai Latvijā! Un vēl kaut kas, kas acīmredzot nav acīm saskatāms un taustāms(pats īsti nesapratu, ko uzrakstīju, bet nu apmēram tā). Laikam Tas ir asinīs.  

Neviens jau neuzspiež, tas vienkārši notiek ierodoties pasaulē, cik nu kuram tā mīlestība stipra, to lai lemj paši. Man mana valsts vienkārši ir tuva un vienmēr sava.

Cilvēki, jūra, meži.

Tas, ka ta ir mana Dzimtene.....manas atminas, manas bernibas takas....

Bet tas taču jau šūpulī ielikts.

Tāpēc ka esam te dzimuši un auguši .

Neviens neliek. Tāda mana būtība. Ko vecāki, vecvecāki un citi labi ļaudis manī ielikuši- tas tur arī palicis.
Pasaule, kas man apkārt- tas zirnekļa tīmeklītis ar mirdzošo rasas pērli, pelēkais ceļmalis olis- tik sen pazīstamais, tas ezera spogulis, kas auklē sauli un debesis, un piesnigušais mežs...No tā nespēju nekur aiziet.  Tā un tāda pasaule ir tikai Latvijā.
Laikam jau tā ir māju sajūta. Līdz mielītēm asinīs.

Tāpēc arī man tik tuva tā Igo dziesma "Par Latvijas smilgām"...

Bērnība, pavadītais laiks pie vecmāmiņas laukos. Siena pļauju laiks, mežš, upe Ogre, atmiņas par cilvēkiem. Un kaut kas tāds, ko jūtam, bet nav vārdos pasākāms...