Mīlestība...

17. jan 2010. 11:43

Kas Jums liek mīlēt savu dzimteni,-precīzāk,kādi aspekti mudina to darīt?

Atslegas vārdi: mīlestība33924, pieradums0, dzimtene0, neapzināšanās0

Labākā atbilde

  1. 2
erika s. 17. jan 2010. 11:49Viņas atbildes

Tas nav vārdos izsākāms .Lai kur Tu būtu prom no mājām velk atpakaļ -zāle zaļāka,saule siltāka,vējšs maigāks  un tt.

Šis jautājums jau ir slēgts. Jūs nevarat uz viņu atbildēt.

Atbildes (10)

  1. 2
Dzēsts profils 17. jan 2010. 11:48 Viņas atbildes

Kas TEV liek mīlēt māti, tēvu, nu kaut pašam sevi?
Vai tā ir dzimtenes mīlestība vai pieķēršanās vietām kas tuvas pazīstamas,bezkurām grūti.Nezinu kā citiem, bet man grūti bez jūras, ja kur izbraucu atgriežoties noteikti jāaiziet pie jūras.

  1. 2
Dzēsts profils 17. jan 2010. 11:49 Viņa atbildes

Bērnības iespaidi, man tuvi, mīļi cilvēki, daba - meži, upes, ezeri, jūra... Debesis - esmu pabijis gan Somijā, gan Sibīrijā un vēl šur tur - tādas debesis ir tikai Latvijā! Un vēl kaut kas, kas acīmredzot nav acīm saskatāms un taustāms(pats īsti nesapratu, ko uzrakstīju, bet nu apmēram tā). Laikam Tas ir asinīs.  

  1. 1
Dzēsts profils 17. jan 2010. 12:16 Viņas atbildes

  1. 1
Frēzija v. 17. jan 2010. 13:49 Viņas atbildes

Neviens jau neuzspiež, tas vienkārši notiek ierodoties pasaulē, cik nu kuram tā mīlestība stipra, to lai lemj paši. Man mana valsts vienkārši ir tuva un vienmēr sava.

  1. 0
Burvīgā D. 17. jan 2010. 12:04 Viņas atbildes

Cilvēki, jūra, meži.

  1. 0
Dzēsts profils 17. jan 2010. 12:14 Viņas atbildes

Tas, ka ta ir mana Dzimtene.....manas atminas, manas bernibas takas....

  1. 0
Dzēsts profils 17. jan 2010. 13:01 Viņas atbildes

Bet tas taču jau šūpulī ielikts.

  1. 0
Andžela K. 17. jan 2010. 14:09 Viņas atbildes

Tāpēc ka esam te dzimuši un auguši .

  1. 0
Dzēsts profils 17. jan 2010. 14:13 Viņas atbildes

Neviens neliek. Tāda mana būtība. Ko vecāki, vecvecāki un citi labi ļaudis manī ielikuši- tas tur arī palicis.
Pasaule, kas man apkārt- tas zirnekļa tīmeklītis ar mirdzošo rasas pērli, pelēkais ceļmalis olis- tik sen pazīstamais, tas ezera spogulis, kas auklē sauli un debesis, un piesnigušais mežs...No tā nespēju nekur aiziet.  Tā un tāda pasaule ir tikai Latvijā.
Laikam jau tā ir māju sajūta. Līdz mielītēm asinīs.


Tāpēc arī man tik tuva tā Igo dziesma "Par Latvijas smilgām"...

  1. 0
Aļowa R. 17. jan 2010. 18:00 Viņas atbildes

Bērnība, pavadītais laiks pie vecmāmiņas laukos. Siena pļauju laiks, mežš, upe Ogre, atmiņas par cilvēkiem. Un kaut kas tāds, ko jūtam, bet nav vārdos pasākāms...

Autorizācija

Ienākt