Brīžam, kad netīk vairs itin nekas —
dzīve, ne ļaudis, ne grāmatas,
atkrītu zaļajā zālītē,
rokas tik izsniegdams saulītē.
Pēkšņi uz tām man, kā pasakā,
plīvošā, sārtraibā pulciņā
sametas klīstošu tauriņu bars...
Nu man ik roka kā ziedu pilns zars!
Vējš šūpo smilgas, es rokas tām līdz —
ai-ja-ja — dzīve raibs taurenīts:
atlaižas — aizlaižas — paliek no viņas
pāri vien tikdaudz, kā pasaciņas,
kas bija zeltziedu putekļiem
rakstītas viņam uz spārniņiem...
Ai-ja-ja — dzīve raibs taurenīts —
Atlaižas — aizlaižas — nes mani līdz.