Vai jums kādreiz ir gadījies kāres vēlme izrauties kaut tulīt no ikdienas dzīves uz nezināmu vietu,kur neviens tevi nezina.
Un te pēkšņi bimbā,ka brauciens izdevies un ko tāk darit...
Tur ir jau tā odziņa,kas sagaida otrā galā.
Bet protams,ka ar braucienu atpakaļ uz mājām.
Atslegas vārdi: milestiba34028, attiecibas38696
Parīze...Londona...varbūt tepat pāri aizsalušai jūrai...un tā lai neviens tevi nevar sasniegt,lai apmaldās viļņi visumā...sen ko tādu nēsu darījis...bet varbūt izdarīšu,ja ne šodien tad rīt,parīt un sveika Ņujorka,varbūt Londona,varbūt Atēnas,varbūtRoma...
nu tāds brauciens mēdz būt patīkams-tepat Latvijā vienā vasaras dienā nonācām Aizputē,daudz interesanta redzējām,pārnakšņojām pie jaukas saimnieces,daudz interesanta redzējām arī nākamajā dienā-tādi spontani braucieni tie jaukākie
Vistālākā vieta uz kuru es parasti labprāt un tūlīt cenšos izrauties,nemaz nedomājot,ir mana vasarnīca ar dārzu un pirti ārpus Krāslavas 3km tālumā.
Jā , es gribētu - šo pilsētu atrast ...
Nē, tā gan nav bijis- laikam tā ikdienas dzīve ir gana forša.. Paceļot, aizbraukt kaut kur - jā, arī tas ir okey, kad ir laiks, iespējas, spēks.Bet ne jau tādēļ, ka tur- kaut kur- neviens mani nepazītu..
PAr to bimbājienu- tad jau jāapdomā, kas tad ir tajā, palikušajā dzīvē, vietā, ja tik ļoti negribas atgriezties..
uz K inu
Man nepārtraukti uznāk šādas vēlmes... pēdējo reiz šāds impulss bija septembra sākumā. trešdienā izdomāju aizlaisties uz čehiju tā nu piektdienā devos ceļā un tā nu sanāca padzīvoties Brno pus gadu... Tādas emocijas man patīk... šobrīd arī jūtu, ka kaut kas briest un drīz es varētu būt pilnīgi citur :)
Tada,veida es aizbraucu uz Norvegiju.Bet neko nenozeloju.Bija jauka gimenite,un jauki bernini.
Esmu apbraucis Latviju un PSRS,nekur tik labi nav kā Latvijā,tādēļ krievi turas,ka sūdi pie šķipeles,tikai valodu negrib mācīties....