Apprecēties ir svarīgi tieši šī rituāla un „pārejas” dēļ. Varbūt pat tam jābūt ne tik ļoti, ar prātu apzinātam lēmumam, bet vairāk tādai kā sajūtai – es tagad esmu precēts,”

..nesaki gan tā, domāju, ka ir gan nozīme...un pie tam zinu, ka tagad saprātīgi cilvēki slēdz laulības līgumus...Jo , nekad nevaram zināt, kādu "dabu " parādīs tas otrs., ja dzīvē tomēr iznāks šķirties...
Un tas, kas apstiprināts ar dokumentu, to apstrīdēt nevar...

nu gan Tu sakaitinaasi visu shlaku maaciitaajus un galiigi grauj kristiigo moraali,kaa taa var nemaksaat cieniigteevam par laulaashanu,kaa beernus kristiit,tie tak greekaa ienjemti..... BET  man patiik Tava pozicija!

es paturpinasu... ... es tagad esmu precets un nevaru aiziet no vina pec sikaka kaska, bet gan jaapsezas un jaizruna problema... un dienas beigas aita ir dziva un vilks ir paedis...

....   par mūžigo nevienam nepiedrīgu dzeguzēnu apkārt mētāties... gribas savu, kaut ko savu...

      Vai nav jauki izmantot otru pusīti, lai vieglāk,lētāk dzīvotu,bet grūtību gadījumā pagriezt muguru,pamest vientulībā, nejūtot ne mazāko pienākumu pret otru! Slēpjoties aiz dežūrfrāzes,tā visi dara       

Bailes no vientulības , daudziem liek  vairākas reizes  maukt iemauktus uz sava kakla

visnotaļ piekrītu Brigitai

Agrāk tev šķita,ka mīla ir tikai izdomājums,bet nu redzi,ka tā eksistē arī īstenībā un ir atradusi vietu tavā sirdī,tātad,tad arī sauksi pie altāra,pat uz vecākiem nepaskatīsies.

Man personīgi nepatīk , ka laulības , jau pašā sākumā ir kā darījums. Vajag dzīvot godīgi , ne tikai pret sevi , bet arī otru . Cits jautājums , ja tiešām kāds aiziet pa skuju ceļu , tad radiņi otru noknābā pliku .