Kāds mans paziņa kādreiz teica...man draugu nav,man ir tikai paziņas...un es viņam ari piekrītu,jo biznesā(viņš nodarbojās ar mežizstrādi)draugu nav...arī es esmu "apdedzinājusies" ar draudzenēm...tāpēc,paziņu loks ir ļoti plašs,bet tādi īsti draugi ir tikai daži...un vēl-Taviem draugiem arī ir draugi...

Paziņas var  būt daudz, bet tas nenozīmē ka viņi ir draugi, draugs ir tas kuru tu zini no bērn;ibas un vari viņam ticēt kā sev, bet tas ir ļoti liels retums šajos laikos

Kas ir draugs, tas laikam jāsaprot, kā labs paziņa.?

Viens nevar dzivot,jo ir jakontaktejas ar kadu,kaut vai vienkarsi izkratitu savu sirdi kas vina ir sakrajies

Ir bēdīgi un nožēlojami,ja nav neviena drauga. Jā bieži līdzi draugiem nāk sāpes,nodevība,bet,ja tikai skatīties uz melno pusi,tad vispēr nav jēgas dzīvot,jo meli un nodevība var gadīties visur,diemžēl.

Es vēl saprotu, ka cilvēkam nav īstu draugu( vai drauga), bet lepoties ar to ... Tad jau viņš ir maķenīt tērēts .
Protams, mēs dzīvē sastopam cilvēkus, kurus uzskatām par draugiem, bet tad vienā brīdī smagi viļamies. Tas ir sāpīgi, bet tas mūs arī norūda. Kā saka - "Īstu draugu iepazīst nelaimē", tad kad no vesela "draugu" bara paliek tikai viens, kura morālais atbalsts (nevis materiālais) dos spēju saņemt sevi rokās un izķepuroties no jebkuras sūdu(atvainojos par izteicienu) bedres. Kā saka - cilvēkus vieno kopīgi piedzīvojumi, bet apvieno - pārbaudījumi.

Nesaprotu, kādēļ jēdziens - draugs, asocējās kā nodevība, vilšanās, izdevumi, kur tad paliek - drauga plecs, atbalsts, kopējās intereses un kopā pavadītais laiks, paļaušanās uz draugiem, sniegšana, saņemšana un kāds sakars ar mūsdienām, vai ne mūsdienām.   Vai tiešām tik maz cilvēkiem ir īsts/i draugi?   Man tādi ir un nebūt nejūtos ne pievilta, ne pamesta, vai piekrāpta.
Var jau būt, ka cilvēks tik tiešām jūtas pašpietiekams un tam nevienu nevajag, lai gan cilvēks esot sociāla būtne, tātad, pēc *visiem likumiem* tā nevajadzētu būt.  

Nav nekāda pamata.

nav gan,jo bez  draugiem  skumji.

Ta ir tāda poza - man nevienu nevajag, pašaizsardzība, tikai nezinu - no kā.

varbūt , kādam tā viegļāk dzīvot , bez draugiem , citreiz draugs tā pieviļ , ka vairs draugus negribas

Daudz paziņu, bet draugu....., mūsdienās nesauvtīgi draugi ir liels retums, visi draudzībā meklē izdevīgumu, bet man nepatīk mūžīgi uz savas muguras nepartraukti kādu vizināt.
Varbūt arī man ir kādu brīdi vēlēšanās pavizināties, bet tad nekā !

Mazāk draugu,mazāk izdevumu,draugs ir tik ilgi kāmēr ir vajadzība...

Draugu atrast šajos laikos tas ir kautkas Lepoties tas neiederas

poza -poza ir priekš pozeriem.bet ja tā atklāti Jāni (labākais zēna draugs ir viņa māte)

Tas nav iemesls nedz lepoties, nedz kaunēties, tā vienkārši ir. Un pasaka par cilvēku to, ka viņš ir pašpietiekama personība, patstāvīga un spējīga organizēt savu dzīvi - neatkarīgi no citiem .Kā jebkurai situācijai- arī šai ir savi plusi, savi mīnusi. Ja cilvēks, kurš tā uzskata un dzīvo- jūtas labi un komfortabli- tad ir viss okey.

starp sievietēm draudzība īsta nepastāvēs nekad, jo tā beigsies, kad viena veiksmīgi aprecēsies un radīs ģimeni, bet otrai neveiksies............ Ja abām veiksies, tāpat viena būs neapmierinātāka. Tāda tā dzīve sargāt savu pavardu, un iegūt labāko tēviņu.  starp sievietēm īsta draudzība sāksies, kad būs ap 50 un pēc......... jo tad citas prioritātes.

Diemžēl, īstu draugu man nav, bija gan, tomēr tā iznācis, ka tie jau citā saulē,  labi paziņas man ir, bet galvenais man ir laba ģimene ,jau ilgus gadus.

Ja,man ir dazi cilveki pazistami kuri nevelas,nearvienu draudzeties.Bet,kapec,to vini neatklaj.Tapec necensos to izdibinat.