tas nav apzināti no viņu puses, mēs to uzņemam pārāk sāpīgi, jo tie ir mūsu tuvākie.

Kaktuss – tas ir dzīvē smagi vīlies un nekam vairs neticošs gurķis

Mēs ne vienmēr saprotams, ka šis tuvais cilvēks nav tāds pats un viņš ne vienmēr rīkosies tā, kā rīkotos mēs, un tad ir vilšanās.

Tāpēc, ka uzticamies viņiem vairāk kā svešiem.

Pārāk tuvu esam pielaiduši,gaidām palīdzību un aizsardzību,bet viņi ir tādi paši kā mēs...

Vilšanos mēs sagādajam sev paši - tad, kad sākam gaidīt no cilvēkiem, un it sevišķi- no tuviem cilvēkiem, ka tie rīkosies ( un mums tā doma ir vēl krutāka- viņiem vienkārši- ir jārīkojas..)- tā kā mēs to vēlamies. Tad , kad  tā nenotiek- esam vīlušies un vainojam tos - nedarītājus- kā tā varēja, viņiem tak vajadzēja- zināt, saprast, darīt...
Un ne mirkli nepadomājam par to- ka nevienam nav obligāti jādara tā, kā mēs esam kaut ko iedomājušies...

Tas tāpēc,ka uz viņiem liekam pārāk augstas cerības,kuras ne vienmēr attaisnojas.

Viņi brīnišķīgi zina Tavas vājās vietas! Tādēļ citas cilvēka nekorektu rīcību dažkārt uztveram visai mierīgi, bet savējā- kā nodevību... viņi izmanto ieročus, kuru nav svešinieku rīcībā.

Tāpēc , ka mīlam un piedodam .

....ne tikai vilšanos,bet arī dūrienu mugurā.....

Diemžēl jā,pieraduši ka nekā neteiks un tieši tāpēc taisa  ,, ziepes ,, !

   Vilšanos nē pareizāk sakot sarugtinājumu,ar to var sadzīvot un arī labot.
Vilšanās jau ir daudz radošāk domājams jautājums - būt vai nebūt.

...cik likās ļoti tuvi,- tikpat pēc tam tāli..

tāpēc,ka uz viņiem ļoti cer un paļaujies

Tieši tā arī reizēm ir ka vistuvākie sagādā lielāko vilšanos,nekā sveši cilvēki un tas ir ļoti sāpīgi,ja nevari vairs tā ticēt!