Ziemā es par labiekārtotu dzīvokli,bet vasarā varētu dzīvot arī senču variantā.

Kā tad!!! Un brauksim zirgu ratos un malku zāģēsim ar fuksīti, un uguni iegūsim berzējot akmeni pret akmeni!    "Nemūžam, runčuk!!!"/... /

Man ir , var teikt , drausmīga nostaļģij pēc savas 100 gadu vecās mājas . Tā rādās sapņos , par to domāju dienās , par to rakstu dziesmas ..... Bet -  ,, atsaukt nespēju "
Kas nav tādā dzīvojis , tam to nesprast .

NEMŪŽAM
Man ir pieradums pie cilvēciskiem dzīves apstākļiem!
Nē, nu ja nebūtu citu variantu,būtu spiesta lieta dzīvot kā senlaikos, tad ar tā dzīvotu...bet diez vai ar prieku

Tas nav tik patīkami ,ka izklausās.Daru zināmu ,jo to izbaudu

Zinu, ka man piemīt spēja pielāgoties diezgan ekstremāliem apstākļiem, tāpat zinu, ka ar laiku neērtības uzlabotu. Tāpat domāju, ka ne visas neērtības ir jānograuj, jo ko gan laukos iesāktu bez parastās akas, elektrības zuduma dēļ...paliktu bez ūdens un glaunā tualete smakotu...tā kā   mājiņu ar nejauktu nost ar blīkšķi...
P.S. Luna nav visgudrākā, viņa mēdz domāt...

Dzīve pilsētā tomēr nogurdina morāli. Dažreiz nenāktu par skādi padzīvot kaut vai ierakumos...,cits skats uz dzīvi paveras...!

  Kā atceros savu bērnību ar "smirdmājiņu" pagalma tālākajā nostūrī, ūdens stiepšanu no pumpja, kurš atradās divus kvartālus no mājām (es nepārspīlēju, godavārds), man šermuļi pār   .Neko tādu es vairs negribu.

Paldies, esmu dzīvojusi gan ar malkas plīti, gan visu pārejo aprakstīto- un nebūt ne laukos , bet Rīgas piepilsētā.. Ja cilvēks dzīvo viens, vai saime ir maza- tad vēl tā, bet- ja ir kārtīga gimene- nē, nē, un vēlreiz nē.. Kurini to plīti vienalga- vai āra ir -20, vai +30... veļu mazgā ar rokām- abet izberz 3-4 džinsas, kad valkatāji ir smaga darba darītāji, izvico gultas veļu- līdz acij tīkamam baltumam... un neatlieksies pie tās baļļas...  Sirsniņmajiņa- nu vāc to bedri un tīri un dari-- un arī- skriet , kaut aiz stūra- ziemā, mīnuss 30 , kad ir āra- kaifa maz.. Tas tā romantiski skan- viss kā seciem, bet patiesībā- neka romantiska tur nav gan..tad, kad tā ir ikdiena.

Mīlu komfortu un pat pašos skarbākos apstākļos izgudroju kā sev atvieglināt dzīvi....Man draugs dzīvoja mežā un viņam nebija tualetes...tikai bedre un balkus lāpsta....nopirku sev spaini,lai par lietus laiku nav ar lāpstu jāmuļķojas....

Es,kautko tadu esu izbaudijusi berniba.Ne ilgi,bet pietiekosi.Tagad,nevelos.Ta varetu but tikai atputa,jo ta ietver sevi romantiku.Kadam liktos tas baismigi,kada atputa.Bet kamer ta nav tada veida baudita,to vienkarsi nesaprast.

Gribetu privatmaju ar labiericibam,jo civilizetaks miteklis,jo ertak taja juties.Galvenais lai blakam butu liels darzs,kura varetu pastradat un iekopt to,ko velies.

darbīgi laucinieki iekārtojas savās mājās un dzīvo ar ērtībām un svaigu gaisu un dabīgu pārtiku labāk un pārticīgāk,kā dažs labs pilsētnieks

vispār esmu pilsētniece un pat ciemojoties laukos es jūtos patiikamāk kad ir komforts ... varētu jau arii tā kā vecvecāki dziivoja, bet vai tad mēs to tehniku priekš marsiešiem esam izdomājuši - tak priekš mums viņa ir, lai mums vairāk laika atliktu Amigosam ...   

plīti gribētos...vismaz kamīnu

Man tādas nostaļģiskas atmiņas uzdzen šermuļus !
Patlabam, ziemā ar ērtībām, bet vasaru bez ērtībām pa brīvdienām dāč, romantikai ar pāris dienām pilnībā pietiekoši.