Ir lietas,kuras piedod ir grūti,kārtīgi jāpapūlās,lai tās aizmirstu vai piedotu.Un ja nu pāridarītājs palūdz piedošanu un solas tevi vairāk nesāpināt,tad tev tiešām izdodas sevi pārvarēt un uzreiz kļūst vieglāka sirds-tik viegla,kāda tā nebija bijusi mēnešiem ilgi.

Nu milotajai ja

..vai varbūt vēl par to jautājums?....protams, ka ir jāpiedod..

ne nekad neko nepiedodu,bet tas nenozime ka nerunaju ar vinju :)

   Ir nepiedodamas lietas,kuras ne sev tuvam, ne citam nevari aizmirst,piedot!       (   jautrā prātā piedzēries auto vadītājs sakropļo tavu bērnu, pēc tava piedod neilgojās,bet tu kopsi invalīdu visu dzīvi!)

  Vārds - tuvam, jau pati pa sevīm ir atbilde -  kā piedošana.

Nepiedodu!
Tāpēc -tuvs cilvēks- ir tāds labils jēdziens...

Piedot jau var tik vai tas cilvēks pats ar sapratīs ko ir nodarijis un mainīsies ???

Visu,tas par skaļu teikts

piedodu tikai tiem kuriem ir baltās lapas.

Nepiedodu neko, cenšos saprast- kāpēc cilvēks darīja tā kā darīja, un- kāpēc tā rīkoties viņam bija pieņemami. Vienmēr atstāju sev tiesības- vai nu pieņemt skaidrojumu vai nē, tb- vai nu turpināt komunikāciju, kopdzīvi, attiecības ar šo cilvēku vai  nē.

Tikai berniem.Un nevienam citam.

Ja tā nav tīša ļaunprātība. Un,ja "nejaušības" nekļūst par ieradumu.

Ir zināms piedošanas limits,var sastrādāt tādas ZIEPES ka baisi padomāt par piedošanu.

Šāds vai identisks jautāums parādās vismaz reizi nedēļā.Jau apnika.Lai ko arī mēs atbildētu,pati tāpat darīsi pa savam.
Piedod ar to nevienu nevēlos aizvainot,bet gribas lasīt kaut ko jautrāku.Savu nedienu katram pietiek.

viss ir jāpiedod un visu var piedot,

Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.

( Dievs)

piedot var visu ,bet ar to aizmirsanu ta bus ka bus

...Piedotu..gandrīz visu.

Asinsradiniekiem piedodu visu .

Vismaz censtos