atvadiites jau ir vienmer ir gruti kaut ari man nau no ka atvadities ...bet vienalga ...
vietas pieradums un ...nu jaa atminas par to kas ir bijis un piedzivots seit esot uz vietas ...njaa viegli nau ....isteniba jau es nenoviena sev svariga cilveka ta pa isstam neatvados es vinu paturu sava sirdi ...un tur ir ari vinu ista vieta .

No savasvecmāmiņas, viņai jau 86

Tas kam uzticos visvairāk.

Mans dēls.

Smaga izvele ,bet laikam no berniem,tikai pagaidam nezinu, kuram butu taja bridi tuvak....

Negribu pat domāt, ka visus mīļos nevarētu apskaut pirms tam vismaz...
Protams, ka šis cilvēks viennozīmīgi būtu mana māmiņa...

Grūts jautājums,visticamāk ne no viena ,tāpat jau visi tuvinieki izmētājušies pa visu pasauli,un pats ar mētājos bieži.

Tieši tā - Izredzētais - ar to viss pateikts

Mīlu taisīt pārsteigumus...........:) Līdz atgriezīšos, neviens i nepamanīs, ka biju kur aizceļojis..........................................:D

Tagad man neviens neko neaizliedz,nav Padomju laiki,kad vajadzēja Čekas atļauju,robežas bija slēgtas...

Kas mēs esam vieni bez tuviem cilvēkiem ,ne jau vairs tie,kas bijām ar viņiem kopā.Tādēļ atvadītos no sevis.

Nav viena cilvēka.Pat bērnu vienu neizvēlēšos,jo pārējos neapdalīšu taču...Nezinu,būtu mamma dzīva,tad tā būtu mamma.

No sievas,sirsnīgi.

nu tad es aizcelotu ,un panemtu savu otro pusiti lidzi