Pīlādžogas deg sīvas,
pilnas dzīvības spēka,
asinīm sarkanām, dzīvām
saukdamas grēkā.

Apēdu ķekaru vienu -
jau daudz stiprāka esmu,
pelēko septembra dienu
sarkanā cerībā nesu.

Apēdu otru un trešu -
laime kā vāvere brūna,
liekas, tepat pa mežu
lēkā visapkārt sūnās.

Pīlādzi, pīlādzi, trakais,
ko tu ar mani dari,
ļaudis jau mēles trin, saka,
pašai man uzziedot zari...

Rudens, rau, šurpu zogas,
rudenī ziedēt baisi -
kam tu tās uguņu ogas,
pīlādzi, ceļā man kaisi!

Teksta autore ir D. Avotiņa