Nu lūk, nepietiek pat ar 2 ausīm un vienu muti, vajadzētu pusmutīti un 4 ausis, varbūt tad ieklausītos! :)

Cilvēkam dzīves laikā izveidojas savs viedoklis par kādu no jautājumiem.Tāpēc neviļus iznāk pateikt pamācošā tonī.Lēmums tāpat ir jāpieņem Tev.Un ne vienmēr tas pamācošais.

Viss atkarīgs cik ir atvērti ir abioponenti.Viens vēlas nodot informāciju,bet otrs nevēlas klausīties.Un secinājums ir viennozīmīgs-nemāci mani,es pats esmu dudrs.Vai tā nav?

cilvēkam ir tāda īpašība, pamācīt -. reti spēj uzklausīt. Cilvēki nesaprot, ka pamācīt un sniegt padomus nedrīkst. Drīksr izteikt savu viedokli, savas domas

Mūs māca jau no piedzimšnas brīža.sākumā pavisam elementāras lietas,aiziet uz podiņu,pieklājīgi ēst utt.,vēlāk jau skola un kad pieaugam negribam vairs mācīties un uzklausīt,jo padomājam ka mums traucē dzīvot.bet tad, kad esam dabūjuši kādu sāpīgu punu ,saprotam ka mums vēlēja tikai labu un ja ieraugi, ka kāds grib pieļaut tās pašas kļūdas ,domāju centīsies pamācīt,bet vai uzklausīs? Tā nu tas ir,viss iet pa apli,pat zemīte ir apaļa.

Vispirms vajag uzklausīt un tad pamācīt, ja ir vajadzība.Dažreiz cilvēks izrunājies pats zina ko tālāk darīt....

Pamācīt viegli - tas attiecas uz citu,uzklausīt nākas par sevi,ne vienmēr patīkami....

pamacit

Pieklajigs,taktisks cilveks uzklausis,tatad Tu saki ka esam nepieklajiga,neiecietiga sabiedriba.

Tāpēc ka cilvēkam savas nepilnības un kļūdas ieraudzīt ir grūtāk nekā citu nepilnības un kļūdas. Un apzināties, atzīt savas kļūdas ir grūtāk nekā izlikties ka visu esi izdarījis pareizi.

Uzklausīt... Lūk, uzvedināji mani uz nelielu pafilozofēšanu šajā jautājumā. Kā liecina manis paša novērojumi, tad parasti pamācības (reālas, patiesas un konkrētam cilvēkam vitāli svarīgas) neuzklausa tie indivīdi, kuri jūtas pārāki par citiem, gudrāki (kaut ir lieli dunduki) un kuri nekad savā dzīvē nav ņēmuši vērā padomus no malas. Starp citu, šiem cilvēkiem Māte Daba ir sagatavojusi nelielu pārsteigumu, sak, ja tu negribi nevienu dzirdēt, tad paliec kurls arī pret citām skaņām... un cilvēks zaudē dzirdi. Tas ir reāls novērojums no pieredzes.
Ja runājam par padomu sniegšanu, tad jā, mēs visi taču vienmēr "labāk" zināsim par citiem, tādēļ arī spīdam ar savām (ne)zināšanām.
Piedod, ka tik gari, taču pēc aicinājuma esmu filozofs, un mani neviens pārtaisīt vairs nevar!

Turēt spriedzi paliekot cilvēkam vienkārši blakus ir diezgan smagi, mēs tam neesam (ja to neizvēlas par savu profesiju) mācīti. Pamācot otru vienkārši mazina spriedzi, nevis vēlas sāpināt.

Kā lai Cilvēki saprotas,ja grib izlikties gudrāks par citu?! Daži domā,ka viņu pamāca,ja izsaka savu domu... Māci savu Bobi! Kas to ir teicis?!

Lai otrs uzklausītu- jāmāk pašam stāstīt, bet ja tas otrs grib pamācīt- lai takš, neviens jau mums neliek to tūlīt arī darīt  

Es iedomājos-mācīt neuzklausot,bet tā daudzi dara.Vispirms uzklausīt un tad piedāvāt alternatīvus izvēles variantus.