Kaut kur pa celjam pazaudèta sirds,
Kaut kur pa celjam,pa vèjam...
Man mèmais klusums pretì mirdz...
Vai grüti palikt cilvèkam...
Labs jautājums - vai grūti palikt cilvēkam Vēl grūtāk atbildēt - attiecībā pret ko ja suns ir marta un dāvā tev savu skatu - tu taču nevienam neļausi tai kucei darīt pāri, vai ne. bet ja tā kuce ripina savas acis pa kreisi un pa labi, mēra grīdu un bēniņus...tad tā tai arī vajag, un kurš te tagad ir cilvēks?
Tas mūs dara tikai stiprākus,vai ne?
nemaz tik grūti nav... vien patiesam pret sevi un pret citiem esot...
Grūti gan ,
kaut skats uz zemi vērsts.
mazliet galvu paceļot
debess zilums saredzams.
tiešam grūti būt clvēkam mūsu laikos.
...labi vārdi un dziesma...
Ja pretī mēmais klusums mirdz,cilvēciskumu ir grūti saglabāt...
Ap to mirkli, ap skatienu vienu
Savu dienišķo pavedienu
Tinu nakti un tinu dienu -
Nu, mans kamols ir gadiem biezs.
Kad jel reizi man pietrūks dzijas?
Kārtas šķiras un kārtas mijas.
Un tas mirklis - vai vispār bija?
Varbūt vienkārši izlicies.
Es vairs nezinu, rokas kustas
Gadiem pierasta tinuma krustā.
Nebijušā un neizjustā
Dzīves pinumiņš ietinies.
Ap to mirkli, ap skatienu vienu
Savu dienišķo pavedienu
Tinu nakti un tinu dienu -
Nu, mans kamols ir gadiem biezs.
a kopā paklusēt neē? vai mēlē iekost, pirms to sirdi šimpē?