Šķiet, latviešiem (vai arī citiem?) ir tāds mocekļa sindroms. Cilvēks strādā virsstundas, brīvdienās, trīs darbos par vienu aldziņu, neredz ne ģimeni, ne draugus, ne arī atpūsties vairs māk, nezin kāds gadalaiks... It kā jau nožēlojami. Taču - nē! - cilvēks ar to LEPOJAS!
Pilnīgi šķiet - alkst mocīties, un pierādīt, ka var mocīties vēl vairāk! Un ja d-devēji vēl paslavē, malacis, kāds strādīgs... tad vispār!
Bet vai kāds ir aizdomājies, ka d-devēju vienīgā vēlme ir izspiest darbinieku kā citronu, nostrādināt, un izmest, kad veselība būs čupā? Ka brīvais laiks priekš sevis un ģimenes - tas ir normāli un labi?
Atslegas vārdi: dzīve38590
..Juri, uzrakstīji ..
Un tā arī nesaprotu, ka cilvēks strādājot kā zirgs...patiesībā, pelnot vairāk naudas uzņe'mēja kabatā....aizmirst, ka tā ir viņa dzīve, ko viņš "muļķīgi ziedo"...kaut kam...nezin kam, aizmirstot sevi, savus mīļos....Vai tas ir tā vērts?????...un kas notiks, kad vairs nebūsi vajadzīgs tam uzņēmējam?...tā arī paliksi...ne ar ko...tikai kaut kas mīļš ..jau vairs nebūs atgūstams!
...tad ir jātaisa revolūcija, jo citādi, letiņš, pieradis, ka jāstrādā, lai iztiktu, un labi ka ir darbs, ...tā mūsu mentalitāte...vainīga, ka nespējam par sevi pastāvēt...kopīgi, jo letiņš, ir tendēts uz viendabību, atšķirībā no citām mentalitātēm, ...visi to saprot ar prātu, runās, bet kad aiziet darbos, tad, aste kājstarpī, ...ko tad es viens varu, ...nožēlojami..., SPĒKS BŪS TIKAI VIENOTĪBĀ (ne jau partijai)...
Te nu es piekrītu .......... nu ir smieklīgi strādāt divos vai trijos darbos un saņemt 300 ls mēnesī ............ Kas tad cits šim atliek , strādnieciņam , lielās ar ko var ..........
Bet būtība jau nav darbā .......... būtība ir atalgojumā , cik saņem , ko vari atļauties un kāds ir Tavs dzīves līmenis, komforts .............
No darba zirgi mirst ............ cilvēks tomēr ir nedaudz augstākā levelā !
Nu jau gan, nu jau gan... Nav liela māksla sēdēt , neko nedarīt vai darīt maz- un brīnīties- kā tad tā, man nekā nav, bet vot tam, kas strādā- kaut par tiem 300 ls, kaut kas ir un , iedomājies, cilvēks vel ir gana apmierināts ar savu dzīvi....Ja kāds uztver strādāšanu kā mocīšanos- ta ir katra personīgā izvēle attieksmei.Un strādāt tik cik vajag, lai nodrosinātu savas vajadzības- tas nenozīmē - aizmirst mīļos , ģimeni, sorry, ir tāda jauka opcija kā smadzenes , funkcija- domāšana, apaksfunkcija- planošana... Lietojiet to- un būsiet patikami pārsteigti, ka daudz ko varēs paspēt bez problemām..
Es arī pie tiem piederu....jo vairāk pelni, jo vairāk vajag
Kaut kāds apburtais logs....
man teiksim nav mocek'la sindroms, toties augsts atbildiibas liimenis - un tā arii ir smaga diagnoze, diemžēl to sapratusi esmu pārāk vēlu....esmu arii no tiem darbaholiķiem un laikam jau ir daudz par vēlu ko mainiit, savas meitas arii par tādām esmu izaudzējusi... ceru ka jaunie uzskati uz dziivi viņas spēs laiciigi apstādināt un atjēgt, ka ģimenes siltumu nevieni pasaules labumi nevar aizstāt......
kur tad latviesi pielieto ta saucamo darbaholismu
Tā jau tas ir. Šoreiz Tev taisnība, Juri
var arī bez liekiem upuriem labi dzīvot