es tad  censhos "paslépties"..

Un netikai smaidīt vien varu pat uzdziedāt un nodejot.Kas notiek pēc tam ir manā ziņā.

Bija laiks, kad smaidīju, lai neraudātu... Līdzēja.

Es pat pēdējā ceļā aiziešu smaidot  

Spēju, bet tāds dežūrsmaids vien iznāk. Tāpēc ielienu alā sakārtot sevi. Amerikāņu smaidiņi nav priekš manis.

Jā, pēdējos divus gadus...smaidu, kaut asaras rit pašas no sevis...smaidu, kaut smoku no sāpēm, nespējot pateikt ne vārda...raudu un smaidu, jo sāpes jāizraud un jāizdzīvo...tāda ir dzīve...

Ir nācies,pēc muguras oprācijas dakteris prasa kā jotos.Mugurā pēcoprāciju sāpes,bet es smaidu,jo operācija ir izdevusies.

   Nē,jo saku kā ir !

Spēt var, bet nedemonstrēju smaidus, ja sāp...gan raudu pa īstam, gan smeju pa īstam, ja ir iemesls...

Protams ! Ir reizes, kad tik lieli smiekli sanāk , ka asaras pat birst. Vēl ir bijis , piem,: Bērns saslimis, slimnicā-bezsamaņā. Esi noskumusi, pat sāc raudāt un te pēkšņi bērns paver acis un smaida tev pretī. Rezultāts -smaids caur asarām.

Speju un ka vel,un paliek vieglak

Ja,speju.Jo,negribu lai mani zelo.

ja fiziskas sāpes tas ir grūti izdarāms, bet ir reizes, kad ir smaidīts caur asarām , bet ja sirdssāpes, tad mēģinu smaidīt,lai ar kā tai brīdī sirdī smeldz!Tik protams šis smaids nav vairs dabisks!

Nevar jau visiem savu vājumu rādīt.

Tas ir grūti, neraudāt, kad gribas to darīt un smaidīt, kad to nespēj.

Tas vienkārši ir jāspēj.

Es nevaru izlikties, es to vienkārsi nespēju. Kad raudu, tad raudu, kad smaidu un smejos, tad pa īstam.

Asaru vietā ir smaids,jo nevienam jau nav jāredz,kad mēs raudam.
Es savas asaras varu parādīt tikai spilvenam,jo tas ir mans sabiedrotais un uzklausa mai ,jeb kurā brīdī.       

smaidu un neļauju skauģiem manās asarās veldzēties (to ļauju tik savam spilvenam), bet sāpe jau paliek un tad kaut kur prom no visiem cenšos tās izkliegt ...

Jā spēju,kaut sirdī tik ļoti sāp,
jo neizrādu citiem savas sāpēs,to pārdzīvoju viena!
Un smaidu caur sāpēm...