...kam jānotiek,tas notiksies,un raudāt nav jēgas......Dzīvo,kamēr dzīvojas.....

Nesatraucos,tāpat es tur nekā nevarēšu padarīt,daba stiprāk par cilvēku.

Kad viņas uzbrūk pēkšņi, tad satraucos gan. Bet tad pieņemu nenovēršamo un dzīvoju tālāk.

Kā tad tūlīt,lika pagaidīt!

Es nesatraucos pat par novēršamam lietām

...saplūst ar nenovēršamo...-atslābināties...izdzīvosi.

Nu bet par tam kuras var novērst nav jāuztraucas, bet jānovērš. Par pārējām arī pārāk nav jaiesprgnist, bet gatavībā jābūt.

Kà var uztraukties,ja saki - nenovérshamas?

Un ko tas mainīs,neko-tātad,ja nevaru neko tur mainīt-nav vērts arī uztraukties..

Bet,protams.Mes visi satraucamies,pret to ko nevaram mainit.

...IN OPTIMA FORMA....))))

jā,protams.

Par satraukumu es to isti nenosauktu,atrak par nostalgiskam skumjam,jo mes tacu to nekadi nevaram ietekmet.

Satraucos par nenovēršamām lietām tieši tāpēc, ka tās ir nenovēršamas. Ar pārējām lietām šā vai tā, kā nu kuro reizi sanāk, tieku galā vai vismaz spēju tās kontrolēt.

Panikošana nav manā dabā, bet kad skatos uz to, ka mainās klimats  gan pie mums, gan pasaulē, man paliek drusku bail par nākotni.

tam nav jēgas-kam jānotiek -notiksies

Neuztraucos, es taupu spēkus  risināmu problēmu risināšanai.

Par vecumu-nē.Par pārējo nesatraucos,bet reizēm padomāju.

Protams,ka nē,katram ir lemts savs liktenis,nav vērts bendēt nervus...

Viss Dieva rokās....