Kad ir tīra sirdsapziņa un vari mierīgi pateikt,ka uzticies.

Uzdevi gan jautājumu.. Domājams, ka ja ir jāglābj dzīvību tuviniekam vai savam bērnam.

Palīdzēt kādam piedzimt..., piem., kumeliņam, teliņam...
Bet negodīga darba devēja dēļ, sava veselība nav jāgrauj, jo kad nevarēs darbinieks, tad viņu izmetīs uz ielas bez žēlastības...

Kas tas pienākums tāds ir.. .atbildība....to es saprotu......jo ir nepieciešamība būt atbildīgam vispirms sev...un tad pārējiem.....

Gari nefilozofēšu par pienākumu vai atbildību - jautājums ļoti konkrēts, atbildēšu konkrēti.Tavam un Sonjas variantam klāt vēl vienu gadījumu pieminēšu -
Kuģa Kapteinis...atstāj kuģi pēdējais... Vai neatstāj nemaz...
Par bērniem, vecākiem un tuviniekiem nerunāšu, jo es to nenosauktu par pienākumu - tas vienkārši ir (jābūt) cilvēkam asinīs...Bez definīcijas...

Neatliekamos!

es domaju kad neka jauna nepateiksu ,bet pienakums pret veakiem butu vies no svarigakiem ,it ipasi musu apstaklos ,gruti pasiem ,bet bernu pienakums pret vecakiem ir viens no svarigakiem,draugs strada par advokatu alimentu lietas ,lai cik tas bedigi nebutu,bet tagad vecaki piedzen alimentus no berniem ,nesaprotami bet tadas pravas ir ikdiena

tuvinieka veselība. Esmu ar brohitu un 38 gradiem pavadījusi māti uz slimnīcu.

Pie jau nosauktajiem dažādu profesiju pienākumiem varētu pievienot vienu , galveno - to , ko katrā konkrētā gadījumā teiks -  Tava sirdsapziņa .Lai tā ir katra - navigators , kuram klausīt !  

Nu .. tajos gadījumos , kad tu tā iedomājies ..

Visos, arì dzìvot ir pienàkums...,

Pienākums - pienākas .
Vienmēr svarīgs .
Ja pats nevari ar pienākumu tikt galā , jāmeklē palīdzība ,
lai konkrētais pienākums tiktu  pienācīgi paveikts .

Kad esi mems ka zivs.