Vai nav tā,ka pa lielākai tiesai cilvēki cits citam nevar palīdzēt un sagādā ciešanas tieši tāpēc,ka ir bezgala līdzīgi?Jo cilvēks cilvēkā ierauga tikai sevi,savu daļu.Un tai ūdenī,kas nu reiz sakustas,arī tiek tikai tie,kas spēj otram pārkāpt pāri.Diezgan sarežģītā dilēma????

..mūžīgais cietējs? Cilvēks, kurš nemīl sevi, citi viņam nepalīdzēs, tikai patšam ir jāizvērtē, kādu attieksmi pret sevi pieļaut. Ja otrs redz pirmā vājumu, protams, ir zemiski to savtīgi izmantot.
Ciešana un līdzcietība tomēr ir dažādas štelles.

Šajos laikos patiesībai ir takse naudas izpausmē .( par tiesu praksi )

Neviennozīmīgs jautājiens.
Pacietības robežas ir atkarīgas no tā - kurš tās mēra. Ja mīļotais, bērni, tad pacietība var būt pat bezizmēra, bet, ja svešs, vai kaimiņš, vai darba kolēģi, tad pacietība, vismaz mana,  ir stipri īsa.

..pacietība , ciešanas...iecietība! Starp šiem jēdzieniem ir atšķirība...
Paciest otra pāridarījumus nevajag...būr iecietīgam pret otra vājībām- tas mums ir jāmācās!
Ciešanas- tā ir mūsu pieredzes skola!

kad vadzis pilns tad lūzt..........

Pacietībai jābūt ierobežotai!  (  Zeperis, kuru vecāki pacietīgi audzina,lutina,visu piedod, izaudzina nozniedzniekus,pat slepkavas!)

Pec dabas esu diezgan pacietiga.Bet ir robezas.Kad pacietiba tiek atrak izsmelta.

Jā.

kaut ko tādu nebija Gaidījuši...domāja, ka Mīkstais, bet Viņš vienkārši neko neteica.
Šo atziņu lasīju laulāto sakarā, kad Sieva pārradās mājās, bet tas MUĻĶIS...vairs vienkārši nebij...ne pie draugiem, ne radiem -arī ne...aizgāja no Visiem, viņu meklēja, bet neatrada

ir robeža.

Kāpēc daži uzskata tos par mūžīgajiem cietējiem? Viņi vienkārši neko nesaka, kamēr tieši tāpat - neko nesakot, aiziet...varbūt komunikācijas trūkums ir laika, nervu un pieklājības normu dēļ, nav jau runa tikai par tīšiem pāridarījumiem, ir arī, piemēram, sadzīves un izpratnes atšķirības, pie kā neviens nav vainīgs

Pacietība ir ļoti līdzīga gumijai

Ja rīcība ir asmens,
tad pacietība- spals.
spalvu nazītis pret zobenu zobus rāda
vaina kā rūsa, kā termiņbeidzies ciānkālijs
septītajā paaudzē.
/mātes terēzas īslaicīgs kurss/

Ir ,bet ne bezgalīgā.

Protams, ka pacietībai ir robežas. Oponēšu Annai Non. Vai tad, ja mīļotais Jūs regulāri iekaustīs, Jūs pacietīsiet, vai varbūt teiksiet, ka tā vairs nav mīlestība...Varbūt viņš to mīlestību tā saprot- gultā labi, bet sadzīvē var dot pa purnu...
Ar bērniem ir drusku savādāk- praktiski neesmu dzirdējusi, ka bērns var pacelt roku pret māti vai kā citādi pazemot...salamāties gan sanāk.