Vilcinos tāpēc - ka man vēl dzīvot gribās ... .

...tas man arī derētu par -dzīves moto   

Taa nu ir , kas neriskee nedzer shampanieti, un labaak nozheelot ko esi izdarijis nevis to ko buutu vareejis izdariit

..par citiem domāju vismazāk, esmu pietiekami pieaugusi, lai domātu ar savu galvu...ne citu galvām!

Un kārtējo reizi sarmīte auzās ierullē-Cik optimistiski norādes citiem dod-*Riskē!Riskē viemēr!* un tūlītās bezcerīgi pati novelk-*Man jau par vēlu....*!     

Vispār man nepiemīt dzīvošana uz pulvera mucas-tad jau labāk reizēm izvēlēties risku.
Līdz šim.....viss ir vislabākajā kārtībā,bet divas reizes ir riskēts uz visu banku............un bez bailēm , bez raustīšanās.
Bet vispār nav jau viegli tā..........,bet ja vajag,-tad vajag.

Gaidu labāku gadalaiku,saulīti un taurenīšus.

Tu saki- riskē.
A ja Tevi par to nošauj kinoteātrī?
Cik tad bieži pati riskē?Un cik reizes ir bijis vērts?
Tā jau saka, kas neriskē , tas nedzer šampanieti...bet kas riskē- tas var zaudēt...

Nevilcinies,dari to,tas ir tik jauki: http://dating.inbox.lv/

Tikai - pagaidi vēl ..., ne jau tāpēc, ka baidos , ne jau tāpēc , ka žēl ..., tikai - pagaidi vēl .../no dziesmas/

Nekad nav par vēlu ne riskēt ne trakot.Katrs solis taču mūsu dzīvē ir riskants,bet mēs ejam un nedomājam par to.Kāda man daļa par to ko domā citi un kāda citiem daļa par ko domāju es.Ja nebūsi enerģisks un neriskēsi tad ir liela iespēja palikt tikai sapņojot.

Ja vilcinos, tad tikai tādēļ, lai baudu pastieptu garāku   

pieradums, bailes
ņem virsroku,bet tā ar vairs nav iespējams dzīvot.

Tikai muļķīts var riskēt neapdomāti. Riskēju, ja ir vajadzība, bet ja nav, dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi bez riskošanas, jo nav jāuztraucas par iznākumu.

un kas ir tie pamudinātāji?.. tie, ka spaši nav uzdrošinājušies savā dzīvē neko mainīt.. pamācīt protam visi.. [iznāca papildināt albertu]..p

Ta nē ,es nevilcinos,es tik tā palēnām,ka nesariskē tā ,ka labi neliekas!

Riskēt riska vai kāda uzsaukuma pēc- tas nu būtu muļķīgi.Jo tad cilvēks nebūs gatavs tam, ka var kaut ko zaudēt un uztvers zaudējumu kā traģēdiju... Riskēt var un vajag tad, kad bez tā iztikt nevar, bet  nav obligāti par visu varu skriet ratiem pa priekšu ar saukli uz lūpām- es vienmēr riskēju... Riska būtība jau nav pārmaiņās, tās būs sekas , pats risks nemaz tik " blagorodnoje  ģelo" nav...