Pīlādžogu ķekars sārtais,
ar visu kas veidots,
ar visu kam būs būt
un vēroju kā aiziet rīts,
un sāpēs rasu notrauc rozes zieds...
Mīlu jau tik pamana,tā mana glupā sirds...
vai drīkst ko ironisku?
no Knta Skujenieka
es klumzāju ar kurpi cauru
pa brilijanti zaļu mauru
man tārpains ābols sit pa pauri
un teic ka vasara ir cauri
kā slapjš un strīpains zirga deķis
nav ticis man ne kaifs ne smeķis
jau stārķi ūkstu knibina
un travel bureau dibina
gan lielfermā gan sīkā ūķī
vaid neveiksmīgi zemes rūķi
bet atkal atkal klāt ir viņš
mans vecais augusts augustiņš
rudens vēji krāso debess jumtu.
tavas sārtās rozes rasas krāsā
saule kautrīgi sarkst,kā pīlādž oga
jo jaunais rīts kādam atkal jaunu dziesmu dāvā.
šis sarkst un dzied
jo dziesma ir par muļķa sirdi
kas par lielo mīlu sapņo
vai izteikt spēs ,vai vārdi netrūks
vai dziesmu nedziedās pa strauju.....
Tev labi sanāk.
Rudens tuvojās un atcerējos šo dziesmiņu.
....skaisti...
romantiski
Līdz sniegi zemi segs.