Kad naktsvijoles tavos matos zied,
Neviltots,pat pasakains lūpu krāsas,tavs pieskāriens...
savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum
desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu
un es klusēdams atkal mīcīšu mālus
kārtējam podam ko izgāzt par godu tev
(no Klāva Elsberga)
Kad nakts met debess jūrā
Zilu ilgu sietu
Un mūsu sapņus
Kā zvaigznes smeļ,
Es domās ceļu mīlestības tiltu
No debesīm pāri pasaulei.
Un lūkoju tās spožākās
No zvaigznēm,
Kas varbūt šonakt lejup krīt,
Tev baltiem mīlestības
Spārniem aiznest
Un tava loga priekšā iedēstīt.
Rīts naktij zvejas laivu
Apkārt gāzīs,
Pār zemi zelta zvīņas birs -
Zem tava loga mārpuķītes ziedēs
Un rasā norasojis rīts.
Naks neiztures