Daudzi jau bērnībā ienīst savu raksturu, bet kad kļūst pieauguši samierinās un man liekas kļūst pelēcīgi , neinteresanti , Bet daži saprot un ir interesanti- kāpēc?
biju domājis bērnus ar mazvērtības kompleksiem, un ,kas saprot ,ka ar viņu ir grūti tik grūti ,ka bērnībā kādu periodu neviens ar viņu nedraudzējas, bet tad kaut ,kas mainās un bērns paliek interesants un pēc viņa tiecās viņu meklē, viņam ir tiešām daudz draugu Tomēr, Vienīgi viņšs pats zin, cik grūti viņam tas nākas un tā visu mūžu....
Kas ir ielikts šūpulī,bērnībā,tas paliks uz visu mūžu!!!
Raksturs ir kā īlens - maisā nenoslēpsi!
Bet varbuut liktenis nosaka raksturu?
Bet beerniibaa veel neviens nespeej savu raksturu taa izveerteet .lai to ieniistu!
Rakstura pamatiezīmes izveidojas līdz 6 gadu vecumam.
Mans raksturs ir virzījis manu likteni
Nezinu, vai tad, ja mans raksturs būtu labāks, arī mans liktenis būtu savādāks.
Pie rakstura var piestrādāt un pamainīt uz labo pusi, ja tikai ir vēlēšanās !
Par to liecina kaut vai tas, ka pret visiem neizturamies vienādi iecietīgi...., secinājumus izdariet paši.
... tāpēc, ka nestāv paši pret sevi... vai pats sev ienaidnieks???
Varbūt tāpēc,ka viņi negrib samierināties ar savu likteni..
Domāju,ka bērns tiešām nespēj tā izvērtēt un ienīst savu raksturu,jo, pēc savas būtības, bērns diez vai ir spējīgs vēl kādu patiesi ienīst,viņš var dusmoties uz sevi par aplamībām,var kaunēties,bet ne ienīst..:)
..raksturs veidojas dzīves gaitā....iedzimst tikai temperaments!
ja vien tu saproti un atzisti,ka vaina ir tava rakstura,to tacu ir viegli mainit.....ja vien tu patiesam gribi mainit sevi kaut ko.....