Jei bogu  Sarmīt,ja Tu dzīvotu tuvāk,aizdotu  savu suni , i būtu Tev mājās klopota No mājas, Tu pat aiziet nevarētu,bet ja arī aizšmauktu,pa kluso,tad tiktu sagaidīta ar kaimiņu nosodījumiem par suņa viena atstāšanu,kas koncertējis tavu prombūtnes laiku.Par to sagaidīšanu,traki mīlīgo,es pat labāk nestāstīšu
Televizoru Tu aizmirsīsi ātri,jo sunim viņš nepatīk,un suns tev piedāvās citas iztabas spēlītes. Amigosu arī.Est gan gatavosi katru dienu,bet ne jau sev un pie galda par kādu sviestmaizes apēšanu vienatnē sapņosi pa naktīm.Končas un saldumus nepirksi,jo to sunim nedrīkst. Vēl nopirksi kārtīgu autiņu,iestāsies kādā mednieku kolektīvā un izejamās dienas pavadīsi sagādājot sunim -medniekam izklaidi Eh,varētu jau arī tēlaināk aprakstīt,Tavu iespējami perspektīvo dzīves stilu,taču vārdu limits beidzas,un suns vēl arī baksta sānos un laukā prasās

"Pats savas laimes kalējs"

Man ir bijusi vientulība tikai kā sajūta, nevis kā fizisks stāvoklis. Pilna māja, visiem kaut ko vajaga, bet tai pat laikā visiem vienalga, ko vajaga man.

<----------------

Oi, pazīstami, pazīstami...   Tomēr-labāk būt vienam un vientuļam, nekā-esot kopā ar kādu!... Un vienmēr der atcerēties, ka  " vilciens neuzbrauc tam, kas nestāv uz sliedēm" Viss var mainīties ļoti pēkšņi, ja vien tam notic!

..domāju, ka gan skumjas, gan vientulība mūs visus reizi pa reizei apciemo...tikai nedrīkst ļaut tām pārāk ilgi ciemoties!...

Sarmīt, galvu augšā Tas viss ir pārejošs, tici man. Pats esmu to pārdzīvojis, bet kā redzi - esmu dzīvs

Nē - laikam man tas nav lemts .. esmu iepazinis tikai skumjas ( tā ir neatņemama cilvēciska emocija , kura visiem šad un tad uznāk ) un "Lielo vienaldzību" ...Vientulš gan nekad neesmu juties .

tikai vientulība, bet ne skumjas, esmu optimiste.

Lai nu kā,tomēr katru rītu
Uzaust saule un putni lido.
Lai nu kā, tomēr katru nakti
Spīd kāda uguns tumsas vidū..
Neticu es,ka nav iespējams atrast
Ozola zīli vai kādu citu nieku,
Tādu,kas augs un augs tik ilgi,
Kamēr pārvērtīsies par prieku.
/Ā.Elksne/

Esmu un uzskatu,ka cilvēkam ir jāpiedzīvo viss...gan skumjas,gan vientulība,gan prieks....

Reizem patik pabut vientuliba,bet tomer tas ir vientulji...:D

Skumjas ir vienkārši emocijas, kurām neļauju kļūt par stāvokli, bet vientulība manā vārdu krājumā vispār nav - saucu to par brīvību.
Un piekrītu daudzām iepriekš izteiktajām domām - nekādas žēlošanās, laime ir manī pašā :)

Esmu izbaudījis visu,nav žēl mirt!!!... Ņem gan to suni no ako neko,būs draugs,mīļākais un mājas sargs!!!

      Jā, sākums šai vientulības ērai ir smags, domāju, ka esmu radīta ģimenei, --otram cilvēkam, kad nu paliec viena, skumji, bet daba jau necieš tukšumus, tos cenšamies aizpildīt, jo manos gados jau ir problemātiski nodibināt jaunas attiecības, darbs, darbi, ---tiem tiek atdots viss , un tad jau māja liekas, kā foršs patvērums no darba kņadas, maz paliek brīvā laika, jo rodas intereses ceļot, apmeklēt teātrus un vairs neliekas, ka esmu apbižota, ka esmu viena, saprotu, ka tā tam jābūt, ne jau visām lemts būt visu mūžu divatā, bet citiem jau divatā ir vientuļi........, un izdodas realizēt nodomāto, tad tā tam lemts būt, bet vai esmu nelaimīga!? Nē, man ir sava laime, ne tāda, kā citiem, bet ir, jo , tā kā reiz ir bijis, nebūs vairs nekad, tā paliek lielā laime, bet tagad iztikšu ar šo---mazo.......

Jā, mana četrkājaina draudzene ar nesagaida ar savu lielo mīlestību, uz lielpilsētu šai sagribējās aizbraukt paciemoties

Nu protams,katru gadu rudenī palieku vecāka.Skumji.Vientuļi ar 50 gr. un cigareti...

ir nācies iepazīt gan skumjas,gan vientulību,bet ne tāpēc,ka esi viens...ātrāk,ka nesaprasts...bet tāpēc jau dzīvojam,lai šīs sajūtas mītos ar ko mīļu un prieku nesošu,savādāk jau nespētu tā pa īstam arī jaukās lietas izjust ...

Arī man tas reiz ir bijis , bet nebija laika bērni jāaudzina, jāskolo, jādzīvo un ir jāvar viss   pašam arī jāpacenšās nebūt nīgram neko nevarošam "zem guļoša akmens ūdens netek"(tautas sakāmvārds) un tas tā ir!...

tas jau sen zinams ne jau pirmo reiz