Es šad un tad, bet ne bieži.
Ko teikt par likteni,tas jau šūpolēs ielikts.Ir laiks kad dod,vēl nežēlīgi paņem tāpat pasmejas par tevi,liek pabūt vientulībā.u.t.t. Cita lieta ko darām mēs,es piemēram viņam spītēju un eju pāri visam paceltu galvu - es esmu cilvēks un nepadošos.
Ne,nav jégas!
Nekad neesmu to darījusi un domāju, ka arī nedarīšu, jo savu likteni veidoju es pati
Var,par likteni nepartraukti sudzeties,bet no tacu nekas nemainas.
Es nežēlojos,bet sāp no nekā nedarīšanas,lai kaut cik cilvēkiem dzīvotos labāk.
Nē nežēlojos,kā ir tā dzīvoju...
Ko tur žēloties, ja tāds paredzēts, tad tāds ir, ja pats nav spējīgs kaut ko mainīt.